Eduards Veidenbaums
Eduards Veidenbaums (dzimis 1867. gada 3. oktobrī, miris 1892. gada 24. maijā) bija latviešu dzejnieks un tulkotājs. Viņa dzejoļi sākotnēji izplatījās rokrakstos un tika publicēti tikai pēc viņa pāragrās nāves.
| |||||||||||||||||||||
|
Dzīvesgājums
Dzimis 1867. gadā Priekuļu pagasta “Glāznieku” māju (šobrīd mājas atrodas Cēsu pilsētas teritorijā) saimnieka ģimenē.
1872. gadā ģimene pārcēlās uz Mūrmuižas “Kalāčiem”.
1886. gadā viņš beidza Vidzemes guberņas ģimnāziju.
1887. gadā uzsāka studijas Tērbatas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Studiju laikā Tērbatā kādu laiku mitinājās latviešu studentu korporācijas Lettonia namā, tomēr par korporācijas biedru nekļuva. Veidenbauma interešu lokā ietilpa arī tautsaimniecība un vēsture, viņš piedalījās studentu zinātniski literārās biedrības “Pīpkalonija” dibināšanā.
1891. gada decembrī viņš pēc saaukstēšanās saslima un nākamā gada pavasarī mira no strauji progresējošās tuberkulozes, apglabāts Liepas ciema kapos.
Piemiņa
1958. gadā “Kalāčos” iekārtoja muzeju. 1968. gadā nodibināja Eduarda Veidenbauma literāro prēmiju. 1967. gadā viņa kapa vietā tika atklāts dzejniekam veltīts no šūnakmens veidots piemineklis.
1987. gadā mūziķis Juris Kulakovs sakomponēja dziesmu ciklu "Septiņarpus dziesmas ar Eduarda Veidenbauma vārdiem". To ierakstīja Ieva Akuratere, tā videoversija tika ierakstīta Latvijas TV, taču oficiāli cikls nekad nav izdots. Populārākā cikla dziesma ir "Reiz zaļoja jaunība".
Literārā darbība
Veidenbaums skeptiski vērtēja sava laika latviešu rakstniecību un labprātāk lasīja Horāciju, Šilleru un Heini. Viņš bija emocionāls skeptiķis, kurš savai skepsei ļāva izpausties ironijā — gan pret pasauli, gan pret sevi.Knuts Skujenieks ir teicis: Es viņu drīzāk dēvētu par izmisuma dzejnieku - gan personīgā, gan sociālā plāksnē. Viņš alka pēc revolūcijas, kurai laiks vēl nebija pienācis, viņš alka pēc sapratnes un mīlestības, kuru saņēma pārāk maz. Jau ģenētiski slimības apzīmogots, dzejnieks nevarēja nejust sev atvēlētā laika īsumu.[2]
Veidenbaumam kļūdaini mēdz piedēvēt tekstus "Es zinu, visi mani nievā" un "Es esmu nabags vecpuisis". Tie nav uzskatāmi par viņa darbiem un nav arī iekļauti nevienā viņa darbu izlasē vai kopotajos rakstos.[3]
Bibliogrāfija
Pirmā Veidenbauma dzejas publikācija parādījās gadu pēc viņa nāves, bet pirmā grāmata iznāca 1896. gadā.
Dzeja
- Dzejas (1896) Ed. Treimaņa redakcijā, Rīgā
- Dzejas (1900) Redaktors Fricis Roziņš - Āzis, Zociāldemokrātu bibliotēkas izdevums (Zociāldemokrātu bibliotēka Nr.5), Londonē (Londonā)
- Dzejas (1906) Sakopojis Paberžu Rūdolfs. Rīgā un Tukumā.
- Dzejas (1935) P.Vintiņa ievads, redakcija, komentāri. "Prometejs", Maskava
- Dzejas (1945) VAPP daiļliteratūras apgāds
Kopoti raksti
- 1907 - 1909 Kopoti raksti. 1—6 rediģējis Edvards Treimanis-Zvārgulis. Valmierā, P. Skrastiņš.
- 1920 Kopoti raksti.1-6 rediģējis Ed. Treimanis-Zvārgulis. Cēsīs un Valmierā, K. Dūnis
- 1926 Raksti rediģējis R. Egle. Cēsīs un Rīgā, O. Jepe
- 1961 Kopoti raksti. 1—2., rediģējis A. Vilsons. Rīgā: LVI
Izlases
- Izlase. R.: LVI (1952)
- Brīvības cēlajais gars. R.: Liesma (1978)
- Domāju es domas dziļas... R.: Draugi N.I.M.S. (2000)
- Dzejas. R.: Nordik (2005)
Par autoru
- Rūdolfs Egle. Eduards Veidenbaums dzīvē un darbos. (1926)
- A.Vilsons. Eduarda Veidenbauma dzīve. (1967)
- Līvija Volkova. Eduards Veidenbaums. (1979)
Atsauces
Ārējās saites
- Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Eduards Veidenbaums.
- Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Eduards Veidenbaums, biogrāfija Latvijas Literatūras centra datubāzē
- Eduards Veidenbaums: "Nolādēts liktens/Cilvēkam būt!", radošā biogrāfija LLC mājaslapā
- Eduarda Veidenbauma dzeja portālā letonika.lv
- Eduarda Veidenbauma dzeja kubele.tk portālā
- Eduarda Veidenbauma tulkotā dzeja
- Daži Eduarda Veidenbauma populārzinātniski raksti