NATO

latviešu: *Ziemeļatlantijas Līguma organizācija*
angļu: *North Atlantic Treaty Organization*
franču: *Organisation du traité de l'Atlantique nord*
	NATO karogs
Abreviatūra	NATO, OTAN
Izveidots	1949. gada 4. aprīlī
Galvenā mītne	Brisele, Beļģija
Dalībnieki	32 valstis
Oficiālās valodas	angļu un franču
Ģenerālsekretārs	Jenss Stoltenbergs
NATO Militārās; komitejas; priekšsēdētājs	Robs Bauers
Sabiedroto spēku virspavēlnieks; Eiropā	Kristofers G. Kavoli
Sabiedroto spēku transformācijas virspavēlnieks	Filips Laviņs
Budžets (2021)	1.050 triljoni ASV dolāri
Tīmekļa vietne	www.nato.int

Ziemeļatlantijas Līguma organizācija (latviski biežāk lietots tās angliskā nosaukuma akronīms NATO, angļu: North Atlantic Treaty Organization; oficiāli arī OTAN, franču: Organisation du traité de l'Atlantique nord) ir militāra savienība, kas apvieno vairākas Eiropas un Ziemeļamerikas valstis ar mērķi "saglabāt un attīstīt savas aizsardzības spējas gan individuāli, gan kopējiem spēkiem, nodrošinot kopīgas aizsardzības plānošanas pamatu".^[1]

NATO dibināja pēc Otrā pasaules kara, 1949. gada 4. aprīlī, kā pretsparu PSRS. Organizāciju izveidoja 10 Eiropas valstis, ASV un Kanāda, lai aukstā kara apstākļos aizsargātu Eiropu no komunistiskajām valstīm, bet mūsdienās NATO ir iesaistījusies visas pasaules drošības sistēmās. Organizācija ir bāzēta Briselē, kur atrodas NATO mītne. NATO nav savas armijas, bet ir kopīgs štābs, kas plāno dalībvalstu aizsardzības politiku. Latvija pievienojās NATO 2004. gada 29. martā. Ziemeļatlantijas līguma galveno jēgu izsaka tā 5. panta pirmais teikums:

"Puses vienojas, ka bruņotu uzbrukumu vienai vai vairākām no tām Eiropā vai Ziemeļamerikā uzskatīs par uzbrukumu visām dalībvalstīm, un tādēļ tās apņemas, ka šāda uzbrukuma gadījumā katra no tām, izmantojot individuālās un kopējās pašaizsardzības tiesības, kas paredzētas Apvienoto Nāciju Organizācijas Hartas 51. pantā, sniegs palīdzību Pusei vai Pusēm, kas pakļautas uzbrukumam, individuāli un kopā ar citām Pusēm, veicot pasākumus, kurus tās uzskata par nepieciešamiem, ieskaitot bruņota spēka pielietošanu, lai atjaunotu un saglabātu Ziemeļatlantijas reģiona drošību."^[2]

Struktūra

Alianses transformācijas pavēlniecība (ACT) ar speciālo štābu ASV Norfolkā.

Samiti

NATO samiti
Gads	Datumi	Valsts	Pilsēta
1957	16.–19. decembrī	Francija	Parīze
1974	26. jūnijā	Beļģija	Brisele
1975	29.–30. maijā	Beļģija	Brisele
1977	10.–11. maijā	Apvienotā Karaliste	Londona
1978	30.–31. maijā	ASV	Vašingtona
1982	10. jūnijā	Vācija	Bonna
1985	21. novembrī	Beļģija	Brisele
1988	2.–3. martā	Beļģija	Brisele
1989	29.–30. maijā	Beļģija	Brisele
1989	4. decembrī	Beļģija	Brisele
1990	5.–6. jūlijā	Apvienotā Karaliste	Londona
1991	7.–8. novembrī	Itālija	Roma
1994	10.–11. janvārī	Beļģija	Brisele
1997	27. maijā	Francija	Parīze
1997	8.–9. jūlijā	Spānija	Madride
1999	23.–25. aprīlī	ASV	Vašingtona
2001	13. jūnijā	Beļģija	Brisele
2002	28. maijā	Itālija	Roma
2002	21.–22. novembrī	Čehija	Prāga
2004	28.–29. jūnijā	Turcija	Stambula
2005	22. februārī	Beļģija	Brisele
2006	28.–29. novembrī	Latvija	Rīga
2008	2.–4. aprīlī	Rumānija	Bukareste
2009	2.–3. aprīlī	Francija Vācija	Strasbūra Kēla
2010	19.–20. novembrī	Portugāle	Lisabona
2012	20.–21. maijā	ASV	Čikāga
2014	4.–5. septembrī	Apvienotā Karaliste	Ņūporta and Kārdifa
2016	8.–9. jūlijā	Polija	Varšava
2017	25. maijā	Beļģija	Brisele
2018	11.–12. jūlijā	Beļģija	Brisele
2019	3.–4. decembrī	Apvienotā Karaliste	Votforda
2021	14. jūnijā	Beļģija	Brisele
2022	25. februārī	Virtuāls samits	Virtuāls samits
2022	24. martā	Beļģija	Brisele
2022	29.–30. jūnijā	Spānija	Madride
2023	11.–12. jūlijā	Lietuva	Viļņa

NATO dalībvalstis

Dibinātājvalstis (no 1949. gada)

Vēlāk pievienojušās dalībvalstis

Grieķija (1952)
Turcija (1952)
Vācija (1955)^[4]
Spānija (1982)
Čehija (1999)
Polija (1999)
Ungārija (1999)
Bulgārija (2004)
Igaunija (2004)
Latvija (2004)
Lietuva (2004)
Rumānija (2004)
Slovākija (2004)
Slovēnija (2004)
Albānija (2009)
Horvātija (2009)
Melnkalne (2017)
Ziemeļmaķedonija (2020)
Somija (2023)
Zviedrija (2024)

Kandidātvalstis

Ar dalības rīcības plānu

Bosnija un Hercegovinas Dalības rīcības plānu (MAP) aktivizēja 2018. gadā, bet sarunas kavē Bosnijas-Hercegovinas sastāvā esošās Serbu Republikas valdība.

Paudušas vēlmi dalībai

Ukrainas dalību sāka apspriest 2008. gada NATO samitā, tomēr pārtrauca 2010. gadā pēc Janukoviča ievēlēšanas par Ukrainas prezidentu. Pēc Eiromaidana uzņemšanas sarunu atsākšanu kavēja Krievijas—Ukrainas karš. 2019. gada februārī Ukrainas Augstākā Rada nobalsoja par izmaiņām valsts konstitūcijas ievaddaļā, nosakot tās Eiropas un Eiroatlantiskā kursa nenovēršamību, bet konstitūcijas pamattekstā Augstākās Radas pilnvaras noteikt valsts iekšpolitikas un ārpolitikas principus, realizēt valsts stratēģisko kursu uz Ukrainas pilnvērtīgas dalības iegūšanu Eiropas Savienībā un NATO.^[5] 2022. gada 30. septembrī Ukraina iesniedza pieteikumu uzņemšanai NATO.^[6]
Gruzijas dalību arī sāka apspriest 2008. gada NATO samitā, tomēr sarunas pārtrauca pēc Krievijas—Gruzijas kara. 2014. gadā premjerministrs Iraklijs Garibašvili no jauna paziņoja, ka viņa valsts cer saņemt Dalības rīcības plānu.^[7] Uzņemšanas sākšanu kavē neatrisinātais Abhāzijas un Dienvidosetijas jautājums.
Kosovas valdība paudusi vēlēšanos sākt sarunas par dalību NATO, tomēr tās neatkarību no Serbijas nav atzinušas visas NATO dalībvalstis.