Aizputes apriņķis
Aizputes apriņķis (vācu: Kreis Hasenpoth, krievu: Газенпотский уезд) bija administratīva vienība Kurzemes guberņas (1819—1918), Kurzemes un Zemgales hercogistes (1918), Latvijas Republikas (1918—1940), Latvijas ģenerālapgabala (1941—1944) un Latvijas PSR (1940/1944—1949) sastāvā.
| Aizputes apriņķis (1819—1949) | ||||
|---|---|---|---|---|
 Aizputes apriņķis 1940. gadā | ||||
| ||||
| Centrs: | Aizpute | |||
| Kopējā platība: | 1649,4 km2 | |||
| Iedzīvotāji (1897):[1] | 53 209 | |||
| Blīvums (1897): | 19.5 iedz./km2 | |||
| Izveidots: | 1819. gadā | |||
| Likvidēts: | 1949. gadā | |||
 Aizputes apriņķis Vikikrātuvē | ||||
Ģeogrāfija
Aizputes apriņķa rietumu daļa atradās Piejūras zemienē, bet austrumu daļa Rietumkursas augstienē ar stāvu kritumu uz Ventas pusi, bet lēzenu nolaidenumu uz Baltijas jūras pusi. Augstākā vieta apriņķī bija Misiņa kalns (103 m). Bijušo jūras dibenu apriņķa rietumos klāj smiltājs, bet austrumu daļu Ledus laikmeta šļūdoņu sanestais māls. Ventas krastos atsedzas devona laikmeta kaļķakmens un perma cehšteins.
1925. gadā Aizputes apriņķī dzīvoja 33 384 iedzīvotāji. Latvieši veidoja 90% no apriņķa iedzīvotāju kopskaita, vācieši 6%, pārējie bija ebreji un lietuvieši. Luterticībai piederēja 70% iedzīvotāju, Romas katoļu baznīcai 24%, galvenokārt suiti, ebreji bija Mozus ticīgi. 1926. gadā apriņķī atradās Aizputes vidusskola un 34 pagasta skolas. Galvenā nodarbošanās šajā laikā bija zemkopība (aramzeme aizņēma 30%), lopkopība (pļavas un ganības 29%) un zvejniecība (mencas, plekstes, reņģes). Lielākie rūpniecības uzņēmumi bija Aizputes kokzāģētava un kartonāžas fabrika, Nīgrandes kaļķu ceplis, Sakas jēlspirta un ķieģeļu rūpnīca. 1923. gadā meži aizņēma 33% no apriņķa platības, nederīga zeme 8%.
Aizputes apriņķi šķērsoja privātā dzelzceļa līnija Liepāja—Aizpute un Aizputes—Saldus lauku dzelzceļš, kā arī nelietojamie Pāvilostas—Alsungas un Labraga—Pilsberģes lauku dzelzceļa gabali. No 1925. līdz 1929. gadam cauri apriņķa dienvidu daļai tika uzbūvēts Glūdas—Liepājas platsliežu dzelzceļš, bet no 1929. līdz 1932. gadam dzelzceļa līnija Liepāja—Alsunga, ko no 1933. līdz 1935. gadam pagarināja līdz Kuldīgai. Apriņķa vienīgā osta bija Pāvilosta, vienīgā bāka — Akmeņraga bāka, vienīgā pilsēta Aizpute ar 3443 iedzīvotājiem (1927).[2]
Kurzemes guberņas sastāvā
Pēc pievienošanas Krievijas impērijai Kurzemes guberņā apvienoja Kurzemes un Zemgales hercogistes un Piltenes apgabala zemes, kas līdz 1818. gadam abas saglabāja savu iepriekšējo administratīvo iedalījumu. 1819. gada teritoriāli administratīvās reformas rezultātā izveidoja Aizputes virspilskunga tiesu, ko dēvēja arī par Aizputes apriņķi.[3][4]
Līdz 1866. gada pagastu pašvaldību likuma pieņemšanai apriņķī bija septiņi draudžu novadi:[5]
- Aizputes draudzes novads (Kirchspiel Ordens-Hasenpot),
- Piltenes-Aizputes draudzes novads (Kirchspiel Piltens-Hasenpot),
- Sakas draudzes novads (Kirchspiel Sackenhausen),
- Alsungas draudzes novads (Kirchspiel Alschwangen),
- Valtaiķu draudzes novads (Kirchspiel Neuhausen),
- Embūtes draudzes novads (Kirchspiel Amboten),
- Gramzdas draudzes novads (Kirchspiel Gramsden).
Administratīvais iedalījums (1913)
1913. gadā Aizputes apriņķi ietilpa 28 pagasti un 1 pilsēta:[6][7]
Pagasti |
| Pilsēta
|
Pirmā pasaules kara laikā izveidots Aizputes-Klosteres pagasts, atdalot to no Lažas pagasta.
Aizputes apriņķaNīgrandes apkārtne (1913)
Latvijas Republikas sastāvā
1920. gadā, atdalot no Upesmuižas pagasta, tika izveidots Ulmāles pagasts, bet, atdalot no Pilsbergas pagasta — Labraga pagasts. Pēc tam tie apvienojās Ulmāles-Labraga pagastā.[8][9]
1920. gada jūnijā Grobiņas apriņķim tika pievienoti Gramzdas, Kalētu un Pormsātes pagasti.[10][11]
1922. gadā Aizputes-Padures pagasts pievienots Lažas pagastam.[12]
1923. gadā Upesmuižas pagastu pārdēvē par Sakas pagastu.[13]
1924. gadā Liepājas apriņķim pievieno Aizvīķu, Asītes, Bātas, Embūtes un Vaiņodes pagastus.[14]
1925. gadā pārdēvēti seši pagasti: Aizputes-Klosteres pagasts par Klosteres pagastu, Aizputes-Pils pagasts par Aizputes pagastu, Briņķu pagasts par Nīkrāces pagastu, Pilsberģes pagasts par Jūrkalnes pagastu, Tāšu-Padures pagasts par Kalvenes pagastu un Ulmāles-Labraga pagasts par Ulmales pagastu.[15]
1926. gadā Liepājas apriņķim pievieno vēl divus — Nīgrandes un Ziemupes pagastus.[16]
Aizputes apriņķis 1922. gadā bija 2513,3 km2 liels, bet pēc vairāku šī apriņķa pagastu pievienošanas Liepājas apriņķim 1925. gadā tā platība samazinājās līdz 1905,1 km2 un 1936. gadā vēl līdz 1649,4 km2.
Robežojās ar Ventspils apriņķi, Liepājas apriņķi un Kuldīgas apriņķi, kā arī apriņķim bija 40 km gara jūras piekraste. Lielākās apdzīvotas vietas bija Aizpute, Pāvilosta, Alsunga un Kalvene.
Teritoriālais iedalījums (1940)
1940. gada sākumā Aizputes apriņķī bija 1 pilsēta un 19 pagasti.[18]
Pilsēta | Pagasti |
Latvijas PSR sastāvā
Apriņķis tika likvidēts 1949. gada 31. decembrī, tā teritorija iekļauta Aizputes un Alsungas rajonos.[19]