Arvīds Ulme
Arvīds Ulme (dzimis kā Arvīds Putriņš 1947. gada 13. maijā[1]) ir latviešu sabiedriskais darbinieks un politiķis, arī dzejnieks. Vides aizsardzības kluba prezidents. Bijis Latvijas Republikas Augstākās padomes, kā arī divu Saeimas sasaukumu deputāts.
| Arvīds Ulme Arvīds Putriņš | |
|---|---|
 Arvīds Ulme 2018. gadā | |
| 12. Saeimas deputāts | |
| Amatā 2018. gada 13. septembris — 2018. gada 6. novembris | |
| Prezidents | |
| Premjerministrs | |
| 8. Saeimas deputāts | |
| Amatā 2002. gada 5. novembris — 2006. gada 7. novembris | |
| Prezidents | |
| Premjerministrs | |
| Dzimšanas dati | 1947. gada 13. maijā Doles sala, Rīgas rajons, Latvijas PSR, PSRS (tagad  Latvija) |
| Dzīvo | Rīga, Latvija |
| Tautība | latvietis |
| Politiskā partija | Latvijas Zaļā partija (kopš 1989) |
| Partiju apvienība | Zaļo un Zemnieku savienība |
| Bērni | 5 |
Biogrāfija
Mācījies Gaujienas internātpamatskolā,[1] Rīgas pilsētas 2. poligrāfijas mākslas arodskolā, Rīgas Raiņa 8. vakara (maiņu) vidusskolā. Neklātienē Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā,[2] augstāko izglītību nav ieguvis.
Radošā darbība
Jau bērnībā, 20. gadsimta sešdesmitajos gados uzsācis literāro darbību, rakstot patriotisku dzeju "Dzimtenei".[1] Divdesmit gadu vecumā publicējās žurnālā "Karogs",[3] novērtēts kā dzejnieks: "Ulme tieksmē pēc oriģinalitātes izteicies gluži pārcilvēciskās rindās — kādai acīmredzot ļaunai būtnei, kuras vārdu izkliedz melotāja Saule, viņš «soli tuvāk salst»".[4] Rīgas Proletāriešu rajona komjauniešu diskotēkas izbraukumos sadarbojies ar dzejnieku Normundu Beļski[5] un ģitāristu Haraldu Sīmani Latvijas Ļeņina Komunistiskās jaunatnes savienības Centrālās komitejas Radošās jaunatnes padomes koncertbrigādē,[6] pārstāvēja Latvijas rakstnieku savienību literārajās nometnēs «Aicinājums», sadarbojoties ar Andreju Dripi, Jāni Rokpelni, Imantu Ziedoni.[7][8] 1982. gadā iecelts par Radošās jaunatnes kluba prezidentu.[9][10] Organizējis radošās talkas kopā ar mākslas vēsturnieku Pēteri Bankovski[11] un kinorežisoru Viesturu Alksnīti,[12] mākslu sintēzes sarīkojumus ar arhitektu Jāni Dripi, Mārīti Rukmani.[13] 1985. gadā kļuva par Dabas un pieminekļu aizsardzības talkas centra locekli.[14]
Darbs
Strādājis dažādus darbus, bijis arī iespiedējs, mežsargs, skolotājs Burtniekos, jumiķis Cēsīs.[15] Organizējis iespēju darba jaunatnei iegūt kā neklātienes nodaļu klausītājiem augstāko izglītību divos gados.[16]
Ģimene
Brālis — Juris Putriņš, fiziķis. Šķirtā sieva — toreizējā Cēsu rajona patērētāju biedrības sporta metodiķe,[17] vēlāk politiķe un deputāte Guna Rukšāne (dzimusi Ulme, 1949,[18] kuras trešais vīrs ir Jānis Rukšāns, žurnālistes un politiķes Unas Ulmes-Silas un Līgas Popovas māte). Arvīdam Ulmem ir pieci bērni, to skaitā Una Ulme, dzejniece Māra Ulme un dēls, vides aizsardzības aktīvists Jānis Ulme.[19]
Politiskā darbība
Atmodas laikā piedalījies Vides aizsardzības kluba dibināšanā 1987. gadā un kļuvis par tā prezidentu. Organizējis dažādas masu demonstrācijas. Ievēlēts Latvijas Republikas Pilsoņu kongresā.
1990. gadā ievēlēts Latvijas Republikas Augstākajā padomē kā Latvijas Tautas frontes kandidāts Ezeres vēlēšanu apgabalā, uzvarot Komunistiskās partijas Saldus rajona komitejas pirmo sekretāru Augustu Brigmani. Balsojis par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Viens no likuma "Par vides aizsardzību" izstrādātājiem.
1990. gadā bijis viens no Latvijas Zaļās partijas dibinātājiem.[2] 1993. gadā nesekmīgi kandidēja 5. Saeimas vēlēšanās no šīs partijas veidotā "Zaļā saraksta". Tāpat vēlētāju atbalstu nav guvis 1998. gada 7. Saeimas vēlēšanās no Darba partijas, Kristīgi demokrātiskās savienības un Zaļās partijas apvienības. 2001. gadā nesekmīgi kandidēja Rīgas domes vēlēšanās no Latvijas Zaļās partijas.
No daudzajām kandidēšanas reizēm tikai vienreiz ievēlēts Saeimā: 2002. gada 8. Saeimas vēlēšanās no Zaļo un Zemnieku savienības saraksta, kad pilnu sasaukumu nostrādājis 8. Saeimā. Pēc tam nesekmīgi kandidējis 9. Saeimas vēlēšanās 2006. gadā, 10. Saeimas vēlēšanās 2010. gadā, 11. Saeimas vēlēšanās 2011. gadā, Rīgas domes vēlēšanās 2013. gadā, 12. Saeimas vēlēšanās 2014. gadā, Rīgas domes vēlēšanās 2017. gadā. 2018. gada septembrī, pēc tam, kad Saeimas deputāta mandātu nolika Askolds Kļaviņš, A. Ulme otro reizi kļuva par Saeimas deputātu, ieņemot vietu parlamentā uz īsu laiku pirms 13. Saeimas vēlēšanām. Kandidēja arī 13. Saeimas vēlēšanās no Zaļo un Zemnieku savienības, taču netika ievēlēts.
Iespējamā sadarbība ar VDK
2018. gada 20. decembrī, publiskojot Latvijas PSR VDK aģentu kartotēku, noskaidrojies, ka A. Ulme ir iekļauts tajā kā aģents ar segvārdu "Zāle".[20][21] Sadarbības faktu savulaik izmeklējusi prokuratūra, taču tā izbeigusi pret viņu ierosināto lietu un prokurors V. Sausiņš pavēstīja, ka tas izdarīts pēc tam, kad A. Ulme atzinis sadarbību ar VDK.[22] Pārbaudes lieta izbeigta pamatojot ar likuma "Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu" 14 .panta četrpadsmito daļu "ja pārbaudāmā persona atzīst sadarbības faktu un lūdz pārbaudes lietu izbeigt, lieta ir izbeidzama",[23] taču šis pants saskaņā ar Nacionālā arhīva sniegto informāciju ir divdomīgs: faktiski pati pārbaudāmā persona savu sadarbības faktu var neatzīt un lūgt izbeigt lietu, taču, tā kā lieta izbeigta uz šā likuma 14. daļas pamata, no juridiskā viedokļa iznāk, ka sadarbības fakts ar VDK ir konstatēts.[24][25] Pats Ulme apgalvo, ka neesot bijis aģents un pratināšanās aprobežojies ar atbildēm par paša darbībām.[26] Ulme pēc lietas izbeigšanas 2003. gadā teicis, ka pierādījumi pret viņu esot tikai pašu drošībnieku liecības, un plānojis tiesāties, tomēr to nav darījis, pēc paša vārdiem — naudas trūkuma dēļ. Viņš arī paziņoja, ka viņa lietā "bijušais VDK darbinieks Aivars Kronbergs bija liecinājis, ka apzināti fiktīvi ierakstījis viņu kā VDK aģentu". Gan prokuratūra, gan Ulme palikuši pie savas interpretācijas.[27]
Apbalvojumi
A. Ulme ir saņēmis 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi. 1995. gadā apbalvots ar piektās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, 2000. gadā — ar trešās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.[2]