Tās ir zemes garozas svārstības. Lūzumi Zemes garozā ir daudzviet, taču visvairāk to ir litosfēras plātņu saskares vietās. Kustības radītais spiediens uz iežiem var izpausties kā pēkšņa iežu slāņu pārbīde pat par vairākiem metriem uzreiz. Tā ir zemestrīce. Nelielas zemestrīces notiek arī ārpus lielo lūzumu zonām.
Viena no valstīm, kurā bieži notiek stipras zemestrīces, ir Japāna. Tas ir tāpēc, ka tā atrodas apgabalā, kur robežojas zemes garozas plātnes. Japāņi būvē īpašas konstrukcijas ēkas, kas spēj izturēt stipras zemestrīces.
Zemestrīču stiprumu mēra pēc 10 ballu Rihtera skalas.
Katru gadu uz zemes notiek vairāk nekā miljons zemestrīču. 90% no visām zemestrīcēm notiek Klusā okeāna seismiskajā joslā. Seismiski mazāk aktīvs kontinents ir Antarktīda.
Tas ir spēcīgs, postošs piltuvveida atmosfēras virpulis, kas sākas no gubu lietusmākoņa un sasniedz zemes vai ūdens virsmu. Virpulī vēja ātrums ir 50-100 km/h.
Tas rodas, nenoturīgai, mitrai atmosfērai eksplozijas veidā atbrīvojoties no liela enerģijas daudzuma. Bieži rodas tur, kur siltais un mitrais gaiss intensīvi uzplūst sakarsētai plašai sauszemei.
Tas ir intensīva piezemes gaisa piesārņojums lielās pilsētās un rūpniecības centros. To veido indīgo gāzu maisījums, dūmi, tvaiki, dažādi aerosoli, kurināmā atkritumi, putekļi, transporta izdedzes gāzes.
Ja kaitīgie maisījumi ir sajaukti ar miglu, tad to sauc par mitro jeb Londonas smogu.Sausais piesārņojums ir bez miglas (Losandželosas smogs).
Smogs veidojas noturīgas atmosfēras uzbūves apstākļos, bezvēja laikā, kad nenotiek gaisa sajaukšanās. Mitrais smogs parasti rodas ziemā mitrā laikā, bet sausais — vasarā, rudens sākumā.
Tie ir vulkānu darbības periodi, kuru laikā virszemē tiek izmesti karsti cietie, šķidrie un gāzveida izvirdumprodukti. Visbiežāk izvirdums notiek kā sprādziens ar lavas izplūšanu. Tas var ilgt no dažām stundām līdz vairākiem gadiem.
Vulkānu izvirdumi veidojas vietās, kur zemes garozā ir lūzumi. Tie ir sasitīti ar magmas pārvietošanos zemes dzīlēs.
Reģioni: Japāna, Filipīnas, Turcija, Andu un Kordiljeru kalni, Islande, Sicīlija.
Tie ir sniega nogruvumi, kas rodas kalnu nogāzēs, slīdot vai gāžoties sniega masām. Lavīnas pārvietojas ar ātrumu 20-30 m/s.
Sausās lavīnas veidojas pēc sniegputeņiem un intensīvas snigšanas, bet slapjās lavīnas rodas atkušņu un lietus laikā, kad starp sniega slāni un nogāzes virsmu veidojas ūdens kārtiņa.
Tie ir lieli viļņi okeānā vai jūrā, ko izraisa zemestrīces un vulkānu izvirdumi. To izplatīšanās ātrums ir 50 līdz 1000 km/h. Viļņu augstums var sasniegt 10-50 metrus, bet lielākais reģistrētais cunami vilnis ir bijis aptuveni 524 metru augsts.[1]
Tās ir dubļu vai dubļu un akmeņu plūsmas, kas pēkšņi rodas kalnu upju gultnēs krasu ūdens izplūdu laikā.Seljes ātrums sasniedz līdz 10 m/s.
Tās veidojas no kalnu nogāzēs un piekājē uzkrātā dēdēšanas materiāla pēc spēcīgām lietusgāzēm,intensīvas sniega un ledāja kušanas,retāk — pēc zemestrīcēm, vulkānu izvirdumiem un cilvēka saimnieciskās darbības.
Īslaicīga, strauja ūdens līmeņa celšanās un lielu teritoriju appludinājumi. Visbiežāk plūdus izraisa lietavas, lietusgāzes, tropu cikloni, musonu lietus, sniega kušana.
Reģioni: D-Āzija, A-Āzija, DA-Āzija, ASV DA daļa.
10 lielākās dabas izraisītās katastrofas pēc upuru skaitalabot pirmkodu
10 lielākās dabas izraisītās katastrofas pēc upuru skaita
