Oļegs Pavlovs

Dzimis 1931. gadā Valkas apriņķa Jaunlaicenes pagastā telefonista Nikolaja Pavlova un viņa sievas Irēnas, dzimušas Slaucītājas, ģimenē.^[2] Viņa vectēvs bija Majora pirmās pakāpes pamatskolas pārzinis Jānis Slaucītājs, mātes brāļi zinātnieki Sergejs Slaucītājs un Leonīds Slaucītājs. Bērnībā dzīvoja vectēva mājās „Saulgožos”.^[1]

Pēc Otrā pasaules kara mācījās Cēsu Skolotāju institūtā (1945—1951) un 1951. gadā sāka strādāt par Apes vidusskolas skolotāju. No 1951. gada līdz 1954. gadam izgāja obligāto militāro dienestu Padomju armijā. No 1954. gada līdz 1961. gadam bija Cēsu rajona Kultūras nama direktors, līdztekus mācījās A. Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolas kordiriģentu nodaļā. Studēja latviešu valodu un literatūru LVU Vēstures un filoloģijas fakultātē (1958—1962), pēc tam studēja LVU filozofijas aspirantūrā (1968—1971).

No 1971. gada līdz 1973. gadam bija Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas pasniedzējs, no 1973. gada līdz 1990. gadam Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas katedras vadītājs un docents.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas bija Latvijas Universitātes Skolvadības katedras docents (1990—1993), Latvijas Nacionālā aizsardzības akadēmijas profesors (1993—2003), Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas Vispārējās pegadoģijas katedras docents (1999—2010) un RPIVA Pedagoģijas zinātniskā institūta pētnieks (2007—2010).