Aizsarggrāvji tradicionāli tika veidoti ap pilīm un cietokšņiem kā aizsardzības sistēmas daļa. Tie atradās ārpus nocietinājuma mūriem un kalpoja par pirmo aizsardzības līniju. Aizsarggrāvji traucēja cietokšņa mūriem piekļūt ar aplenkuma ieročiem, piemēram, aplenkuma torņiem vai tarāniem. Zem cietokšņa mūra nevarēja arī parakties vai novietot zem tā sprāgstvielas. Iekļūšanu cietoksnī nodrošināja ar paceļama tilta palīdzību.
Aizsarggrāvja kā militāras nocietinājuma būves nozīme mūsdienās ir mazinājusies. Tomēr atsevišķos gadījumos tas joprojām var kalpot aizsardzībai, piemēram, pret tankiem vai bruņumašīnām.
Aizsarggrāvis kalpo par diezgan efektīvu aizsardzību atsevišķu ēku vai teritoriju nodrošināšanai pret nevēlamiem apmeklētājiem. Piemēram, ap Catawbaatomelektrostaciju tika izveidots betona aizsarggrāvis ar ūdeni pēc teroristu uzbrukuma ASV.[1]
Modernos zoodārzos atsevišķu dzīvnieku norobežošanai izmanto nevis metāla restes, bet aizsarggrāvjus kopā ar citiem drošības elementiem.
Anglijas ainavu arhitektūrā dārzu vai parku norobežošanai izmanto ha-ha veida norobežojumu, kur grāvja dibenā atrodas žogs. Novērotājam no malas šāds norobežojums nav redzams.
2004. gadā Izraēlas armija plānoja uzbūvēt 2,5 jūdzes garu un 15-25 m dziļu aizsarggrāvi gar Gazas joslas dienvidu robežu. Ar grāvi bija plānots novērst tuneļu rakšanu no Ēģiptes teritorijas uz pierobežas pilsētu Rafahu.[2]
2008. gadā Arizonā Jumas pilsētas vadītāji plānoja izrakt 2 jūdzes garu aizsarggrāvi, lai pasargātu pilsētu no imigrantiem, kuri ierodas no Meksikas.[3]