| Ķekavas kauja | |||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
 Ķekavas kaujas shēma | |||||||
| |||||||
| Karotāji | |||||||
| Francijas impērija | Krievijas Impērija | ||||||
| Komandieri un līderi | |||||||
| Žaks Makdonalds - Lielās armijas Prūšu korpusa pavēlnieks, Ludvigs Jorks fon Vartenburgs | Johans fon Esens - Rīgas kara gubernators, Frīdrihs fon Lēviss of Menārs | ||||||
| Spēks | |||||||
| vairāki tūkstoši | ap 6000[1] | ||||||
| Zaudējumi | |||||||
| vairāk kā 650 sagūstīto | ap 300 karavīru, no tiem 42 kritušo | ||||||
1812. gada Ķekavas kauja jeb Kauja pie Doles baznīcas (vācu: Schlacht bei Keckau, Gefecht bei Dahlenkirchen, krievu: Битва при Кекау, бой у Даленкирхена) bija Krievijas Impērijas armijas uzbrukuma operācija 1812. gada kara laikā pret Napoleona Lielās armijas Prūšu korpusa pozīcijām. Kauja notika 1812. gada 22.-23. (10.-11.) augustā un beidzās ar Napoleona karaspēka atkāpšanos.
Tas bija Krievijas karaspēka pirmais lielais panākums 1812. gada karā, Napoleona atkāpšanas no Maskavas notika 1812. gada oktobra vidū.
1812. gada 24. (12.) jūnijā Napoleona Lielā armija šķērsoja Nemunas upi. Maršala Makdonalda komandētais 10. Prūšu kājnieku korpuss iebruka Zemgalē. Gatavojoties Rīgas aizsardzībai, Rīgas kara gubernators Johans fon Esens lika izveidot divas nocietinājumu līnijas - gar Iecavas upi visā tās garumā (t.s "franču skanstis") un starp Ķekavu un Daugavas kreiso krastu. 19. (7.) jūlijā notika Iecavas kauja, kurā prūšu karaspēka daļām izdevās aplenkt krievu pozīcijas un izcīnīt uzvaru. 21. (9.) jūlijā prūšu karaspēks K. fon Borkes vadībā sasniedza pozīcijas pie Ķekavas upes un iekārtoja kara nometni pie Odukalna.
Bailēs no tā, ka prūši pārcelsies pāri Daugavai un uzbruks Rīgai, pilsētas aizsardzības spēju stiprināšanai, Rīgas kara gubernators Johans Esens naktī uz 24. (12.) jūliju lika nodedzināt ne tikai Jelgavas, bet arī Pēterburgas un Maskavas priekšpilsētas.
.jpg)
Naktī uz 22. (10.) augustu Krievijas karaspēka vienības ģenerāļa Frīdriha Lēvisa vadībā uzbruka prūšu pozīcijām pie Doles baznīcas Ķekavā. Galvenā grupa uzbruka pa Rīgas-Ķekavas ceļu, bet palīggrupa pulkveža Ekelna vadībā ar apmēram 500 karavīriem šķērsoja Daugavu pie Doles salas un apmetās Klaņģu kalnā. Pirms tam vēlākais Krievijas armijas feldmaršals Frīdrihs fon Bergs (1794—1874) bija pārģērbies par latviešu zemnieku un izlūkojis pretinieka pozīcijas.
Ģenerāļa Lēvisa vienības uzbrukums sākās četros no rīta, prūši atkāpās līdz Doles baznīcai, kur bija novietota prūšu artilērija. Krievijas armijas palīgspēki pulkveža Ekelna vadībā uzbruka prūšu pozīcijām Odukalnā. Pēc vairāk kā divu stundu kaujas prūši sāka atkāpšanos no savām pozīcijām. Gūstā saņēma 14 prūšu virsniekus, apmēram 650 ierindniekus un četrus kara ķirurgus. Krievijas armija zaudēja 42 kritušos, ieskaitot apakšpulkvedi fon Tīdemani, kuru kā kara varoni apglabāja Rīgas Lielajos kapos.
Kara gubernators fon Esens atcēla aplenkuma stāvokli Rīgā. 1812. gada septembra vidū Krievijas armija pārgāja pretuzbrukumā pie Olaines, Slokas un Ķekavas un 14. septembrī piespieda prūšu karavīrus atstāt savas pozīcijas un sākt atkāpšanos no Zemgales.
1912. gada 14. septembrī par godu Ķekavas kauju simtgadei Odukalnā pēc arhitekta Vilhelma Bokslafa projekta tika uzcelts monuments torņa veidā, kura celtniecību finansēja Lēvisi of Menāri, fon Eseni, fon Bergi un fon Freimaņi. Tornis bija 48 pēdas augsts un no tā skatu platformas varēja redzēt Rīgas torņus.
Pirmā pasaules kara kaujās pie Ķekavas 1916. gadā Vācijas armija sagrāva pieminekli un līdz mūsdienām Odukalnā saglabājušās vien niecīgas drupas.