Ansis Daumanis

Dzimis 1885. gada 8. decembrī (26. novembrī) Rīgas apriņķa Dreiliņu pagasta zemnieka Ernesta Daumaņa ģimenē. Mācījās Pleskavas pamatskolā, 1905. gada revolūcijas laikā organizēja Rīgas fabriku streikus, pēc Pleskavas mērnieku skolas beigšanas 1907. gadā sāka strādāt par mērnieku Viļņas guberņā. Karadienestā Varšavā (1907—1911).

Pēc Pirmā pasaules kara sākuma 1914. gadā Daumani iesauca Krievijas Impērijas armijā, kur viņš uzdienējās līdz bataljona komandiera pakāpei. Pēc Februāra revolūcijas bija Narvas pilsētas galva, pēc tam Narvas padomes priekšsēdētājs. 1917. gada 29. (16.) novembrī Krievijas Republikas Tautas Komisāru padome (TKP) pēc viņa lūguma pieņēma lēmumu par Narvas atdalīšanu no Pēterburgas guberņas Jamburgas apriņķa un pievienošanu Autonomajai Igaunijas guberņai. Pēc tam, kad Narvu 1918. gada martā okupēja Vācijas karaspēks, Daumanis organizēja partizānu vienību Narvas—Jamburgas rajonā, vēlāk bija Sarkanās gvardes pulka (Нарвский полк Красной гвардии) komandieris un Sarkanās armijas 6. divīzijas komisārs.

Pēc Sarkanās armijas iebrukuma Latvijā 1919. gada sākumā Ansis Daumanis bija Padomju Latvijas armijas Revolucionārās kara padomes loceklis un Kurzemes karaspēka grupas pavēlnieks. No 1919. gada 17. jūnija līdz 8. augustam bija Latviešu sarkano strēlnieku divīzijas 2. brigādes komandieris. PēcPadomju Latvijas armijas likvidēšanas Daumanis no 1919. gada 15. oktobra bija Krievijas PFSR 16. armijas revolucionārās padomes loceklis.^[1]

Poļu—padomju kara laikā bija 10. divīzijas komandieris, kritis kaujā pie Brestļitovskas (Brestas) 1920. gada 1. augustā, apbedīts Minskā.

Viņa vecākais brālis bija Jānis Daumanis (segvārds Juris Gavēnis), 1905. gada revolūcijas kaujinieks un lielinieku partijas darbinieks.