Kurapatu masu kapi

Kuropatu masu kapi, Kuropatu mežs vai Kurapati (baltkrievu: Курапаты) ir masu slepkavību vieta netālu no Minskas apvedceļa pie Baltkrievijas galvaspilsētas Minskas ziemeļaustrumu robežas, kas ierīkota Lielā terora laikā un izmantota PSRS politisko ieslodzīto nogalināšanai represijās Baltkrievijā līdz 1941. gadam. Līdz pat 1988. gadam oficiāli tika apgalvots, ka šeit apglabāti fašistu noslepkavotie iedzīvotāji. Lai arī mūsdienās masu kapos ierīkota Baltkrievijas valdības atzīta piemiņas vieta^[1] un ir prokuratūras atzinums par NKVD saistību ar nošaušanām, turpinās mēģinājumi apšaubīt notikušo noziegumu apmērus.^[2]^[3]

Vēsture

Pirmās masu slepkavības Kuropatu mežā sākās 1937. gada vasarā, bez tam Minskā un tas apkārtnē bija vēl vairākas apcietināto nošaušanas vietas – Čeļuskiniešu parks, Kalvārijas kapi, Mazā Trostenca (Тростенц), Loščica, Drozi un Masjukovščina (Масюковщина). Precīzi dati par to nav pieejami, jo, atšķirībā no Krievijas un Ukrainas, Baltkrievijas valdība nav atļāvusi publiskot ar tā laika represijām saistītos arhīvus un nav publiskoti nogalināto vārdi un nošaušanas vietas.^[4]

Tomēr zināms, ka 1937. gada 11. augustā NKVD izdeva operatīvo pavēli Nr. 00485 par "Polijas izlūkdienestu pretpadomiskās darbības sagrāvi un vietējo poļu kara organizāciju, diversiju, spiegošanas un sacelšanās kadru pilnīgu likvidāciju rūpniecībā, transportā, sovhozos un kolhozos" sāka tā sauktās "nacionālās operācijas". Saskaņā ar šo pavēli bija jāapcietina visi poļu kara organizācijas locekļi, visi Padomju Savienībā palikušie kādreizējās Polijas armijas karagūstekņi, pārbēdzēji, politemigranti, dažādu partiju biedri, vietējie pretpadomju nacionalistiskie elementi, izmeklēšanas gaitā apsūdzēto liecībās visi no jauna nosauktie.^[5] Šī "nacionālā operācija" ilga no 1937. gada 25. augusta līdz 1938. gada 15. novembrim, kuras laikā tika nogalināti 111 091 poļi un cilvēki ar "poļu sakariem". Līdzīga etniskā tīrīšana tika veikta arī pret Baltkrievijas latviešiem un vāciešiem^[6] un šīs etniskās minoritātes Baltkrievijas PSR pazuda gandrīz pilnībā. Masu eksekūcijas ar jaunu sparu turpinājās pēc Rietumbaltkrievijas aneksijas un poļu virsnieku internēšanas 1939. gada septembrī.

Pēc Baltkrievijas prokuratūras 1998. gada sākotnējām aplēsēm apbedīto skaits ir apmēram 7000^[7], bet 2000. gadā Baltkrievijas ģenerālprokurors atzina, ka skaits varētu būt ne mazāks par 30 000.^[8] "Baltkrievu enciklopēdijā" minēts, ka apbedījumu skaits nepārsniedz 100 000^[9], bet ir autori, kas pauduši uzskatu, ka patiesais upuru skaits sasniedz 250 tūkstošus.^[10]^[11]^[12]^[13]

Baltkrievijas latviešu iznīcināšana

1926. gada PSRS tautas skaitīšanas dati Baltkrievijas PSR uzrādīja 14 tūkstošus etnisko latviešu. Gandrīz vai puse Baltkrievijas latviešu toreiz koncentrējās Vitebskas apgabalā un Baltkrievijā bija nodibinātas piecas latviešu ciema padomes — Vaclavovas, Perekales, Latkalonijas, Galičmuižas un Uņas. Pirms visu latviešu skolu likvidācijas 1937. gadā Baltkrievijā bija 22 skolas ar latviešu mācību valodu, no kurām trīs bija nepilnās vidusskolas. Pēc NKVD pavēles par latviešu iznīcināšanu 1937. gada novembra beigās "vairākums latviešu ģimeņu pazudis".Netālu no Mogiļevas esošās Latbirzes (Latroščas) ciema latvieši vairākumā esot bijuši anglikāņi, un tieši šajā ciemā esot atradies Vissavienības anglikāņu centrs, kura vadītāji uzturējuši sakarus ar Latviju un Angliju, saņēmuši palīdzību un norādījumus savai «kontrrevolūcionārajai» darbībai.^[14]

Piemiņas vieta

Pirmās publikācijas par notikumiem Kuropatos parādījās presē tikai Perestroikas laikā 1988. gadā. Izrakumos ekshumēja 510 cilvēku mirstīgās atliekas un NKVD lietoto ieroču lodes un patronas. 1993. gadā Kuropatu mežu kā 1930.-1940. gadu politisko represiju vietu iekļāva Baltkrievijas Republikas vēstures un kultūras vērtību sarakstā.^[15]2007. gada 7. oktobrī vandaļi iznīcināja piemiņas krustu.^[16]