| ||||||||||||
| ||||||||||||
Neredzīgais Indriķis (1783-1828) bija Kurzemes latviešu dzejnieks, kura dzejoļi tika publicēti ne tikai Jelgavā atsevišķā grāmatā un laikrakstos "Neue Wöchentliche Unterhaltung", "Latviešu Avīzes", bet arī vācu tulkojumā Berlīnē (laikrakstā "Der Freimütige"). Pirmais latviešu dzejoļu grāmatas autors.[1] Sava akluma un dabas doto spēju dēļ apdzejot apkārt notiekošo, nodēvēts par "latviešu Homēru".[2][3]
Indriķis dzimis 1783. gada 15. oktobrī Apriķu "Elkulejās" muižas kalpu ģimenē.[1] Piecu gadu vecumā pēc baku infekcijas pārslimošanas pilnīgi zaudēja redzi, tomēr spēja izmācīties par kurpnieku un skroderi. Viņa vecākais brālis viņam lasīja priekšā grāmatās iespiestos rakstus un dzejoļus, tādēļ Indriķis pēc Stendera parauga sāka sacerēt dziesmas. Viņš sacerēja arī reliģiskus sprediķus, kurus noklausījās Apriķu draudzes mācītājs Kārlis Gothards Elferfelds (1756-1819).
1804. gadā Elferfelds izdeva "Līgsmības grāmatu", kurā bija ietverta luga "Tā dzimšanas diena", kas norādīja uz baku potēšanas labumu, un latviešu idille "Bērtulis un Maija" ar sešiem heksametros rakstītiem dziedājumiem. Šīs grāmatas panākumu iedvesmots, Elferfelds 1806. gadā izdeva dzeju grāmatu "Tā Neredzīgā Indriķa dziesmas" ar priekšvārdu. Viņš rakstīja par Indriķi (Blinder Indrick) arī Jelgavas laikrakstā "Neue Wöchentliche Unterhaltung", kur nodēvēja viņu par Lettischer Homer ("latvju Homērs") un dažus viņa dzejoļus pārtulkoja vāciski.
1807. gadā Indriķis apprecējās ar dzimtļaužu meiteni Annu, kurai pirms kāzām bija jāiemācās viņam lasīt priekšā. Viņu laulībā piedzima četri bērni. 1808. gadā Jelgavas avīze "Neue Wöchentliche Unterhaltung" publicēja neredzīgā latviešu dzejnieka odu Tilzītes miera līguma noslēgšanai starp Krievijas, Prūsijas un Francijas ķeizariem un dziesmu sakarā ar Krievijas ķeizara Aleksandra I meitas Elizabetes nāvi.
Arī Kurzemes vācu dzejnieks Ulrihs Heinrihs Gustavs fon Šlippenbahs (1774-1826) rakstīja par latviešu dzejnieku Indriķi savos 1809. gadā Jelgavā, Rīgā un Leipcigā izdotajos sacerējumos, kuros viņš ievietoja Indriķa dzeju tulkojumus.[4][5] Vēlāk Šlippenbahs viņa dziesmas publicēja Berlīnes laikrakstā "Der Freimütige", kur tika ievietots arī Johana Zamuela Benedikta Grunes (Grune, 1783-1848) zīmētais Neredzīga Indriķa portrets.1820. gadā Ulrihs Šlippenbahs Jelgavā izdeva grāmatiņu "Aklā latviešu dabas dzejnieka Apriķu Indriķa dziesma".[6]
Indriķis miris 1828. gada 24. janvārī no plaušu karsoņa, viņa pēdējie vārdi sievai bijuši Es redzu - es redzu zvaigznes! Viņš apbedīts Ģibortu kapsētā pie Apriķiem.
Neredzīgais Indriķis savās dziesmās dzejoja par savu nelaimi, par paļaušanos uz Dievu, palikdams Vecā Stendera dzejas idejiskajā un mākslinieciskajā līmenī.Latviešu brīvlaišanu Indriķis attēlo sevišķi dramatiskā alegorijā kā "Brīvestības precēšana", kurā bagāts brūtgans ir brīvības labums, nabaga brūte - brīvība, brūtgana draugi - gādātāji par brīvības ievešanu, brūtes audzinātāji - dzimtkungi, bābas - brīvības smādētāji.[7] Viņš rakstīja arī par gadalaikiem, zemnieku dzīvi, skubināja uz mācīšanos un skolu apmeklēšanu.
Skat, kā rudens sēja zeļ,
Katris asniņš stobru ceļ;
Kas bij ziemu novārdzis,
Tas nu jauki iespirdzis,
Zaļo mums par laimību!
Sējējs steidz ar priecību
Atkal pavasarā sēt
To, kas nevar ziemu spēt
Izciest salu, aukstumu;
Lai ar saules siltumu,
Ir ar jauku gaisiņu
Aug par mūsu laimību.
Neredzīgā Indriķa dziesmas tika atkārtoti izdotas 1862. gadā.1935. gadā Ģibortu kapsētā uzstādīja piemiņas akmeni Neredzīgajam Indriķim. Sakarā ar viņa 200. dzimšanas dienu Jānis Strupulis 1983. gadā izveidoja piemiņas medaļu. Vilis Titāns pie kapa izveidoja piemiņas zīmi ar Austras koka simbolu ar tekstu Braila rakstā.
1991. gadā Rīgas Strazdumuižā uzcelts piemineklis Neredzīgajam Indriķim, kas vēlāk nopostīts.[1]
|
