| |||||||||||||
| |||||||||||||
Teodors Zeiferts (dzimis 1865. gada 3. aprīlī, miris 1929. gada 9. decembrī) bija latviešu pedagogs, dzejnieks, literatūrkritiķis un literatūrvēsturnieks. Ievērojams ar savu fundamentālo grāmatu par latviešu literatūras vēsturi divos sējumos (1922).
Teodors Zeiferts dzimis 1865. gada 3. aprīlī Dobeles apriņķa Džūkstes pagastā "Peternieku" māju saimnieku ģimenē. Mācījās Irlavas skolotāju seminārā, pēc kura beigšanas no 1884. līdz 1891. gadam strādāja par skolotāju Lubezeres un Olaines draudzes skolās. Šajā laikā sāka rakstīt dzeju reālisma stilā, kas izdota 1890. (krājums "Kārklu svilpe") un 1897. gadā (krājums "Stari").
Pēc tam nodarbojās ar literatūrkritiku un latviešu rakstniecības vēstures pētījumiem, Rīgas Latviešu biedrības Zinātņu komisijas vasaras sapulcēs sniedzot pārskatus par latviešu literatūru. Viņš darbojās arī Dubura-Zeltmata dramatiskos kursos.Pirmā Pasaules kara laikā Zeiferts strādāja par skolotāju latviešu bēgļu skolās, bet ar Latvijas Universitātes nodibināšanu kļuva par latviešu valodas lektoru, tanī pat laikā vadīdams «Izglītības Ministrijas Mēnešrakstu".
Miris 1929. gada 9. decembrī, apbedīts Rīgā. Kapa piemineklis Meža kapos uzstādīts 1936.gadā, tēlnieks Kārlis Jansons (1896-1986).
I. Livonijas hronikas: 1. Latviešu Indriķa hronika2. Rīmju hronika
II. Burtniecība: 1. Tautas dziesmas2. Stāstījumi3. Mīklas4. Īsi izteicieni5. Buramie vārdi6. Ticējumi
III. Pirmie latviskie raksti: 1. Latviešu senatnes raksti2. Pirmie latviešu uzzīmējumi3. Katoļu katķisms
I. Reformācijas laika raksti: 1. Mārtiņš Luters2. Hronikas3. Pirmās luteriskās latviešu grāmatas
II. Garīgu rakstu uzplaukums: 1. Mancelis2. Fīrekers3. Dziesmu grāmata4. Latviešu Bībele5. Katoļu garīgie raksti6. Zinātniska un laicīga satura raksti
I. Apgaismošanas gadu simtenis: 1. Vecais Stenders2. Vecā Stendera biedri un tuvākie pēcteči
II. Brīvlaišanas laiks: 1. Atsvabināšanās centieni2. Brīvlaišanas laika rakstnieki
III. Pēc dzimtbūšanas atcēluma: 1. Klasicisma atbalsis2. Prozas raksti3. Pirmie latviešu tautības rakstnieki4. Latviešu izglītības veicinātāji un valodas kopēji
Tautiskie centieni
I. Atmoda: 1. Laikmeta raksturs2. Latviešu kustība četrdesmitos gados3. 1856. gads
II. Cīņas: 1. Valdemārs2. Alunāns3. Barons4. Spāģis5. Biezbārdis6. Brīvzemnieks7. Kronvalds8. Avīžniecības attīstība9. Latgaliešu raksti
III. Daiļrakstniecība: 1. Stāsti2. Neikens3. Lirika4. Tautiskā dzeja5. Pumpurs6. Auseklis7. Kaudzītes Matīss un viņa laikabiedri8. Romāni
IV. Astoņdesmitie gadi:1. Laiku pārmaiņas2. Žurnāli3. Dzejas attīstība4. Teātris un drāma5. Zemnieku stāsti6. Zinātne
"Meijera vācu konversācijas vārdnīcā (1909) par latviešiem sacīts, ka tie strādīgi, pacietīgi un lokāmi, vaļsirdīgi, viesmīlīgi, bet neuzticīgi un apslēpti pret saviem kungiem. Šis raksturojums savā visumā var attiekties uz klaušu laiku latvieti, lai arī agrākā izdevumā atrodamais “bailīgi” pārgrozīts par “strādīgi”.
Latviešu pašu starpā mēģinājis uztvert latviešu raksturīgās īpašības J. Velme[1]. Viņš vispirms atrod, ka latvieši lieli individuālisti, kas grib palikt un rīkoties katrs par sevi. Viņi nedzīvo sādžās, bet atsevišķās mājās. šis individuālisms kaitē latviešu kopdarbībai un veicina viņu vidū aristokrātismu. Tas parādās šķiru starpībās. Plaisma starp saimnieku un kalpu ir ārkārtīgi liela; nabags saimnieks šķietas lielāks esam par turīgu kalpu. Šai ziņā latvieši līdzinās angļiem, kam plaismas kārtu starpā pašas par sevi saprotamas, dabiskas. Bet starp angļiem un latviešiem liela izšķirība tai ziņā, ka angļiem prāts valda pār jūtām un fantāziju, bet latviešiem jūtas un fantāzija ieņem pirmo vietu. Ar šo savu īpatnību latvieši nostājas blakām senajiem grieķiem."
|
