2012. gada referendums par grozījumiem Satversmē
2012. gada tautas nobalsošana par likumprojektu "Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē" bija pilsoņu parakstu vākšanā ierosināts referendums par likumprojektu, kas paredzēja mainīt Latvijas Republikas Satversmes 4., 18., 21., 101. un 104. pantu, piešķirot krievu valodai otrās valsts valodas statusu.[1] Tā kā Saeima likumprojektu neatbalstīja, tad atbilstoši Satversmes 78. pantam Latvijas Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) 2012. gada 3. janvārī nolēma izsludināt tautas nobalsošanu par grozījumiem Satversmē 2012. gada 18. februārī.[2][3] Vēlēšanu zīmē jautājumu izteica sekojošā redakcijā: "Vai Jūs esat par likumprojekta "Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē" pieņemšanu, kas paredz krievu valodai noteikt otras valsts valodas statusu?"[4]
| «Vai Jūs esat par likumprojekta „Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē” pieņemšanu, kas paredz krievu valodai noteikt otras valsts valodas statusu?» | ||
|---|---|---|
| Izvēle | Balsis | Procents |
 Pret | 821 722 | 74.80% |
| Par | 273 347 | 24.88% |
| Derīgas vēlēšanu zīmes | 1 095 069 | 99.68% |
| Nederīgas vēlēšanu zīmes | 3524 | 0.32% |
| Kopā | 1 098 593 | 100.00% |
| Vēlētāju aktivitāte | 70.73% | |
| Vajadzīgā vēlētāju aktivitāte | 50% | |
| Elektorāts | 1 543 786 | |
| Avots: www | ||
| PAR 100,0%—90,0% 89,9%—80,0% 79,9%—70,0% 69,9%—60,0% 59,9%—50,0% | PRET 50,0%—59,9% 60,0%—69,9% 70,0%—79,9% 80,0%—89,9% 90,0%—100,0% |
Lai Satversmes grozījumi stātos spēkā, tautas nobalsošanā par tiem bija jānobalso vismaz pusei no visiem Latvijas balsstiesīgajiem iedzīvotājiem — 771 893 pilsoņiem (no 1 543 786).[5]Tā kā par Satversmes grozījumiem nobalsoja tikai 273 347 vēlētāji (24,88% no balsojušajiem), tad grozījumi tika noraidīti.
Valodu statusa vēsture Latvijā
Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas 1918. gadā tika pieņemti vairāki normatīvi akti, kas noteica latviešu valodas statusu: 1918. gada 6. decembra "Pagaidu nolikums par Latvijas tiesām un tiesāšanas kārtību", 1921. gada 22. novembra "Noteikumi par valsts ierēdņu pārbaudīšanu valsts valodas prašanā".
Latvijas Republikas Satversmes sapulces sēdēs 1921.—1922. gadā Satversmi plānoja pieņemt divās daļās. Satversmes I daļu pieņēma 1922. gada 15. februārī, bet sadaļu par valsts valodu un citām valodām bija paredzēts ietvert Satversmes II daļā. Tās projekta 115. pantā bija ierakstīts: "Latviešu valoda ir valsts valoda. Mazākuma tautību piederīgiem ir garantēta viņu valodas brīva lietošana kā runā, tā arī rakstos. Kādas mazākuma tautību valodas un cik tālu pielaižamas valsts pašvaldības un tiesu iestādēs, noteic sevišķs likums." Satversmes II daļa tika vienbalsīgi apstiprināta otrajā lasījumā 1922. gada 7. februārī, bet trešajā lasījumā 1922. gada 5. aprīlī netika pieņemta sakarā ar Franča Kempa un citu Latgales deputātu prasībām par latgaliešu izloksnes iekļaušanu tajā. Diskusijas par Satversmes II daļu turpinājās līdz pat 1. Saeimas pirmajai sēdei 1922. gada 7. novembrī, kad beidzās Satversmes sapulces pilnvaras. Latviešu valoda tika izmantota lietvedībā un valsts pārvaldē (Saeimā deputāti runāja gan latviešu, gan krievu, gan vācu valodās, bet sēžu protokoli tika protokolēti latviešu valodā).
Saeima 1932. gadā pieņēma "Noteikumus par valsts valodu" un "Likumu par atklātiem izziņojumiem" un 1933. gadā atgriezās pie diskusijām par Satversmes II daļu, bet tās pieņemšana nenotika 1934. gada valsts apvērsuma dēļ. Tā vietā 1934. gadā tika pieņemti "Pārgrozījumi un papildinājumi noteikumos par valsts valodu". Latviešu valodas kā valsts valodas statusu nostiprināja 1935. gada 5. janvāra "Likums par valsts valodu".[6]
Latvijas okupācijas un Otrā pasaules kara rezultātā latviešu īpatsvars Latvijā saruka no 73% 1930. gadā[7] līdz 52% 1989. gadā, valsts galvaspilsētā Rīgā latviešu īpatsvars samazinājās no 65,7% 1930. gadā līdz 36,5% 1989. gadā. Strauji samazinājās latviešu valodas sociolingvistiskās funkcijas un valsts pārvaldē dominēja krievu valoda. Padomju tautas veidošanas koncepcija paredzēja izmantot krievu valodu kā starpetnisko saziņas valodu, ko oficiālajā ideoloģijā pamatoja ar "īpašo krievu tautas lomu PSRS".[8] Nacionāli noskaņotajā latviešu sabiedrībā uzskatīja PSKP vadībā notikušās pārmaiņas par piespiedu asimilācijas politiku pret latviešiem.[9] Lai aizkavētu šo procesu, LPSR Augstākā Padome sabiedrības spiediena rezultātā 1989. gada 5. maijā pieņēma "LPSR Valodu likumu" un likumu "Par Latvijas PSR Konstitūcijas (Pamatlikuma) papildināšanu", kurā LPSR konstitūcija tika papildināta ar 73.1 pantu: "Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā valsts valoda ir latviešu valoda". Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas Republikas Augstākā Padome 1992. gadā pieņēma "Likumu par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Valodu likumā", kas turpināja Valodu likuma darbību, tomēr atbilstoši Satversmes grozījumi tika pieņemti tikai 1998. gadā.[10]
Balstoties uz šiem Satversmes grozījumiem, 2000. gada 1. septembrī spēkā stājās "Valsts valodas likums", kura mērķi saskaņā ar likuma 1. pantu ir nodrošināt:
- latviešu valodas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību,
- latviešu tautas kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu,
- tiesības brīvi lietot latviešu valodu jebkurā dzīves jomā visā Latvijas teritorijā,
- mazākumtautību pārstāvju iekļaušanos Latvijas sabiedrībā, ievērojot viņu tiesības lietot dzimto valodu vai citas valodas,
- latviešu valodas ietekmes palielināšanu Latvijas kultūrvidē, veicinot ātrāku sabiedrības integrāciju.[11]
Pēc 2000. gadā pieņemtā Valsts valodas likuma krievu valodu uzskata par vienu no svešvalodām.
Pēc 2011. gada tautas skaitīšanas datiem (salīdzinājumā ar 1989. gadu) latviešu īpatsvars ir palielinājies par 10,1% (no 52% uz 62,1%), bet kopējais skaits samazinājās par 7,5% (no 1 387 757 uz 1 284 194). No 1991. gada līdz 2000. gadam latviešu īpatsvara palielināšana notika pamatā cittautiešu emigrācijas dēļ, bet no 2000. gada — pamatā straujāka cittautiešu dabiskā pieauguma samazināšanas dēļ.[12]Pēc 2000. gada tautas skaitīšanas datiem krievu valodu Latvijā pārvaldīja 81,2% iedzīvotāju un krievu valoda bija dzimtā 37,5% iedzīvotāju.[13]
Referenduma ierosināšanas priekšvēsture
2010. gadā Nacionālās apvienības "Visu Latvijai!"—"Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" (VL-TB/LNNK) ierosināja parakstu vākšanu par Satversmes grozījumiem, kas paredzēja valsts un pašvaldību skolās apmācību bez maksas nodrošināt valsts (latviešu) valodā un noteikt, ka ar 2012. gadu visās valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, sākot ar 1. klasi, mācības notiek valsts valodā.[14] 2010.—2011. gadā VL-TB/LNNK kopā ar biedrību "Sargi valodu un Latviju" izdevās savākt 10 140 vēlētāju parakstu,[15] lai ierosinātu grozījumus Satversmē. Parakstu vākšanā, kas notika no 2011. gada 11. maija līdz 9. jūnijam, tika savākti vienīgi 120 433 no 153 232 nepieciešamajiem parakstiem, kas bija nepietiekami referenduma rīkošanai.[16][17]
Protestējot pret to, 2011. gada 15. februārī jauniešu kustība "Vienota Latvija" izvirzīja ideju par oficiālās valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai.[18][19]
Ka vienu no galvenajiem protesta iemesliem organizatori norādīja mazākumtautību bērnu asimilāciju, gadījumā, ja skolas pāries uz apmācību tikai latviešu valodā.[20][21] Viens no protesta akcijas galvenajiem mērķiem bija parakstu vākšanas tempa samazināšana VL-TB/LNNK iniciatīvai.[22]
Atbildes referenduma organizatoru manifestā bija teikts:
Šajā situācijā nav citas aizsardzības metodes kā uzbrukums. Lai izbeigtu histēriju, vajag kārtīgi sapurināt to, kurš šo histēriju ir iesācis.
Oriģinālais teksts (krieviski)— Vladimirs Lindermans, Jevgēņijs Osipovs, Eduards Svatkovs, Aleksandrs Gapoņenko[23]
"Par dzimto valodu!" kā akcijas tālāko mērķi organizatori norādīja arī atbalstu juridiskā statusa piešķiršanai latgaliešu valodai. Bet pagaidām šajā jautājumā nekāda tālāka rīcība nav notikusi.[24][25]
Likumprojektā paredzētie Satversmes grozījumi
| Satversmes teksts | Nepieņemtie Satversmes teksta grozījumi | |
|---|---|---|
| 4. pants | Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda. Latvijas karogs ir sarkans ar baltu svītru. | Valsts valodas Latvijas Republikā ir latviešu valoda un krievu valoda. Latvijas karogs ir sarkans ar baltu svītru. |
| 18. pants | Saeima pati pārbauda savu locekļu pilnvaras. Saeimas locekļa pilnvaras iegūst Saeimā ievēlēta persona, ja tā Saeimas sēdē dod šādu svinīgu solījumu: "Es, uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, Latvijas tautas priekšā zvēru (svinīgi solu) būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas. Es apņemos ievērot Latvijas Satversmi un likumus." | Saeima pati pārbauda savu locekļu pilnvaras. Saeimas locekļa pilnvaras iegūst Saeimā ievēlētā persona, ja tā Saeimas sēdē dod šādu svinīgu solījumu: "Es, uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, Latvijas tautas priekšā zvēru (svinīgi solu) būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un kā latviešu tā krievu valodu kā vienīgās valsts valodas, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas. Es apņemos ievērot Latvijas Satversmi un likumus." |
| 21. pants | Iekšējās darbības un kārtības noteikšanai Saeima izstrādā sev kārtības rulli. Saeimas darba valoda ir latviešu valoda. | Iekšējās darbības un kārtības noteikšanai Saeima izstrādā sev kārtības rulli. |
| 101. pants | Ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu. Pašvaldības ievēlē pilntiesīgi Latvijas pilsoņi un Eiropas Savienības pilsoņi, kas pastāvīgi uzturas Latvijā. Ikvienam Eiropas Savienības pilsonim, kas pastāvīgi uzturas Latvijā, ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties pašvaldību darbībā. Pašvaldību darba valoda ir latviešu valoda. | Ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu. Pašvaldības ievēlē pilntiesīgi Latvijas pilsoņi un Eiropas Savienības pilsoņi, kas pastāvīgi uzturas Latvijā. Ikvienam Eiropas Savienības pilsonim, kas pastāvīgi uzturas Latvijā, ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties pašvaldību darbībā. Pašvaldību darba valoda ir latviešu valoda un krievu valoda. |
| 104. pants | Ikvienam ir tiesības likumā paredzētajā veidā vērsties valsts un pašvaldību iestādēs ar iesniegumiem un saņemt atbildi pēc būtības. Ikvienam ir tiesības saņemt atbildi latviešu valodā. | Ikvienam ir tiesības likumā paredzētajā veidā vērsties valsts un pašvaldību iestādēs ar iesniegumiem un saņemt atbildi pēc būtības. Ikvienam ir tiesības saņemt atbildi latviešu valodā un krievu valodā. |
Parakstu vākšanas gaita
Par krievu valodu kā otro valsts valodu 2011. gada 4. martā parakstus sāka vākt jauniešu kustība "Vienota Latvija" sadarbībā ar biedrību "Dzimtā valoda"[26] Šo iniciatīvu drīzumā atbalstīja partija "PCTVL — Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā".[27] Vajadzīgos 10 000 parakstus, lai iniciētu parakstu vākšanu, biedrībai "Dzimtā valoda" izdevās savākt jau 2011. gada 19. aprīlī,[28] bet iesniedza tos CVK tikai 2011. gada 9. septembrī.[29]
Parakstu vākšana likumprojekta "Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē" ierosināšanai tika organizēts no 1. līdz 30. novembrim.[30] Šajā laikā parakstoties atbalstu likumprojektam izteikuši Eiropas Parlamenta deputāte Tatjana Ždanoka,[31] Saeimas deputāts Nikolajs Kabanovs,[32] Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs,[33] kā arī citi apvienības "Saskaņas Centrs" pašvaldību vadītāji un deputāti.[34] Kopumā parakstu vākšanā likumprojektu atbalstīja 187 378 Latvijas pilsoņi jeb 12,14% no pēdējās Saeimas vēlēšanās (11. Saeimas vēlēšanas) balsstiesīgo pilsoņu skaita.[35]
Tā kā parakstu vākšanā tiem, kuri parakstījās par likumprojektu, pasē tika iespiests zīmogs un reģistrēti visu cilvēku personas dati, daži pilsoņi parakstu vākšanā nepiedalījās, jo uztraucās, ka vēlāk datu noplūdes gadījumā pret viņiem var sākties represīvās darbības.[36][37] 23. novembrī VL-TB/LNNK pieprasīja CVK atklāt Saeimas deputātu vārdus, kuri parakstījās par likumprojektu,[38] lai sodītu tos par deputāta svinīgā solījuma laušanu, izsakot rakstveida brīdinājumu, paziņojot par to Saeimas sēdē un publicējot komisijas lēmumu laikrakstā "Latvijas Vēstnesis". Šāds sods tika piemērots vienīgi deputātam N. Kabanovam, kurš publiski atzina parakstīšanos.[39] Tomēr 2012. gada 3. janvārī CVK atteica Saeimai atklāt šo deputātu vārdus.[40]
Sabiedriskā diskusija pēc referenduma izsludināšanas
Pēc tam, kad CVK izlēma izsludināt referenduma veikšanu 2012. gada 18. februārī, Latvijas sabiedrībā sākās diskusija par Latvijas valodu politiku un referenduma rīkošanas tiesiskumu.[41] Bija vērojamas krasas atšķirības latviešu un krievu valodā runājošo un rakstošo masu mediju publicētajās intervijās.
Par referenduma tiesiskumu
2012. gada 6. janvārī konstitucionālo tiesību eksperts un kādreizējais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš aģentūrai LETA sacīja: "Satversme nosaka, ka Latvijā suverēnā vara pieder tautai, tādējādi arī nepastāv iespēja, piemēram, tiesā apstrīdēt parakstu vākšanas sarīkošanu. Ja pilsoņu kopums to ir iniciējis, tad tur vairs neko darīt nevar un sākas parakstu vākšanas process referenduma sarīkošanai."[42]
2012. gada 9. janvārī VL-TB/LNNK valdes un frakcijas apvienotajā sēdē pieņēma lēmumu vērsties Satversmes tiesā ar pieteikumu, lai gaidāmo referendumu atzītu par antikonstitucionālu, kā arī vērtēt tā atbilstību Satversmes satura kodolam un valsts iekārtas pamatprincipiem.[43] Šo iniciatīvu atbalstīja arī daudzi partijas "Vienotība" deputāti.[44]12. janvārī Satversmes tiesa saņēma 30 Saeimas deputātu pieteikumu, kurā apstrīdēts referendums par krievu valodas statusu. Deputāti lūdza piemērot pagaidu noregulējumu un apturēt 18. februārī plānotā referenduma norisi.[45] Satversmes tiesa nesaskatīja pietiekamu pamatojumu referenduma apturēšanai, norādot, ka tai nav tiesības iejaukties likumdošanas procesā.[46] Tomēr tiesa nolēma ierosināt lietu pamatojoties uz pieteikuma daļu, kas prasīja izvērtēt likuma "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu" atbilstību Satversmei.[47]
Atbalstošie viedokļi
Tā 2012. gada 9. janvārī Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs, runājot par referendumu par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai Latvijā, teica: "Ir jābūt ļoti pārdomātai rīcībai, nedrīkst spēlēt politiskās spēlītes, lai sanaidotu cilvēkus. [..] Ir jābūt savstarpējai sapratnei, un jārod kopīga valoda. Ja pajautāja krieviski, atbildi krieviski, ja latviski, tad atbildi latviski. Galvenais, lai mūsu sabiedrība vēl vairāk nesašķeltos, jo kur gan mēs vēl vairāk attālināsimies, tā vietā vajadzētu tuvināties."[48]
Rīgas mērs un "Saskaņas centra" (SC) līderis Nils Ušakovs sacīja: "Pateikšu savu pozīciju — es iešu un balsošu par šajā referendumā. ... Man pašreiz ir tikai viens instruments, ar ko var parādīt nevis latviešiem, bet labējiem politiķiem, ka ir problēmas un šīs problēmas ir jārisina. Un vienīgais instruments ir referendums — cita nav nekāda. ... Mēs (SC) apzināmies, ka mūsu rindās ir cilvēki, kas ir gatavi balsot par un kas ir gatavi balsot pret. Praktiski nav cilvēku, kas uzskatītu, ka ir jābūt divām valsts valodām. Bet dalās viedokļi par to, ar kādiem instrumentiem mēs varam panākt, lai attieksme pret krieviski runājošo minoritāti Latvijā būtu citāda".[49]
Sabiedrisko attiecību speciālists un politikas vērotājs Kristians Rozenvalds[50] rakstīja: "Aicinot cilvēkus parakstīties par krievu valodu kā valsts valodu, šīs akcijas organizētāji pat neslēpj, ka valodas jautājums ir sekundārs. Tā esot pretreakcija nacionālo spēku iecerei vēl vairāk ierobežot krievu valodas lietojumu, kā arī protests pret krievu elektorāta ignorēšanu pēc vēlēšanām. ...Nu kāpēc ir jāierobežo jauniešu tiesības studēt savā dzimtajā valodā? Vai atbilstoši mērķim — zināt latviešu valodu — nepietiek ar to, ka skolās valoda tiek labi mācīta un arī iemācīta? Man labāk patiktu, ja Latvijas valsts finansētas skolas iemācītu krievus krievu valodā mīlēt Latviju, nevis latviešu valodā iemācītu to ienīst."[51]
Publicists Jānis Kučinskis rakstīja: "Latviešu valoda nav tik bagāta, lai trāpīgi raksturotu tos provokatorus, kuri nu jau gadiem mērķtiecīgi provocē etnisku konfrontāciju Latvijā. Lai krievi paši tiek skaidrībā par saviem kūdītājiem, bet ... atgādināšu, ka valodu karu Latvijā iesāka tieši VL!, un tieši VL! mērķtiecīgi veic iesāktā konflikta turpmāku eskalāciju. ... Lūk, ar tādiem rakstiem ("Noziedznieki atbalsta divvalodību"[52]) tiek bruģēts ceļš uz vardarbīgu starpetnisku konfrontāciju, pilsoņu karu un ārvalstu militāru iesaistīšanu izprovocētā konflikta apspiešanā. ... Un uz šās kolektīvās šizofrēnijas un sabrukuma fona — sašķeltu, strauji izmirstošu sabiedrību, kas verdziski atbalsta savus iznīcinātājus politiskā līmenī un provokatoru izraisīto valodu karu, kura mērķis ir etniska konfrontācija starp tiem, kuri vēl no Latvijas nav aizbraukuši un ir kaut kā izdzīvojuši jau 20 gadus ilgušajā genocīdā".[53]
Noraidošie viedokļi
Nacionāli noskaņotās latviešu sabiedrības viedokli par referenduma ierosināšanas cēloni pauda Likteņdārza projekta Fonda padomes priekšsēdētājs Vilis Vītols, atbildot uz Kanādas Broka universitātes profesora Jura Dreifelda[54] komentāru, ka "dažu latviešu prasība pārveidot visas valsts dotētās izglītības iestādes par latviešu valodas mācību iestādēm nebija prāta darbs", teica: "izglītība tikai valsts valodā ir stūrakmens mūsu tautas pastāvēšanā un dažādo etnisko grupu integrēšanā. Ilgtermiņā — mieram un labklājībai valstī. Pāriet uz valsts finansētu izglītību tikai latviešu valodā ir prioritāra, absolūta nepieciešamība, ja vēlamies, lai tāda Latvija pastāvētu. Prasīt izglītību latviešu valodā nav nekāds "provokatīvs izlēciens", bet gan mūsu tiesības un svēts pienākums."[55]
Kad aptaujas parādīja lielas iedzīvotāju daļas vienaldzību pret referendumu, neraugoties uz dažādu sabiedrisku organizāciju aicinājumiem,[56] janvāra beigās nodibinātā biedrība "Par latviešu valodu",[57] neapmierināta ar līdzšinējās kampaņas efektivitāti, deviņas dienas pirms nobalsošanas uzsāka savu akciju "Celies un ej!", aicinot visus piedalīties tajā un nobalsot "pret". Šo akciju atbalstīja lielākie masu informācijas līdzekļi latviešu valodā, tai galvenokārt ārzemēs[56] tika saziedoti gandrīz 25 000 LVL (35 571 eiro). Akcijas mērķis bija uzvarēt ar maksimāli pārliecinošu pārsvaru, uzskatot arī 80:20 par nepietiekošu.[58]
Citas ierosmes
Pirmsrefereduma diskusiju gaisotnē luterāņu mācītājs Juris Rubenis iesniedza Valsts prezidentam Andrim Bērziņam un Saeimas Sabiedrības saliedētības komisijai diskusijas "Garīgā dimensija un politika" tēzes, kas 2012. gada 13. februārī tika publicētas kā "Labas gribas manifests".Manifesta autori un tā parakstītāji deklarēja, ka "apņemas ieguldīt savus spēkus, lai veicinātu izpratni un izlīgumu starp dažādiem Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem. Šādam izlīgumam nepieciešams ne mazāk drosmes kā Atmodas laikos. Tomēr mēs uzskatām, ka katram, kam patiešām rūp Latvijas nākotne, jābūt gatavam darīt visu, lai samierinātu cilvēkus, radītu lielāku savstarpēju sapratni un iecietību... Mēs esam vienojušies kopīgā mīlestībā un cieņā pret Latviju kā mūsu visu dzimteni. Mēs uzskatām, ka mīlēt Latviju un rūpēties par tās nākotni nozīmē mīlēt un cienīt tās unikālo vēsturi, latviskās tradīcijas, kultūrtelpu un latviešu valodu. Mīlēt Latviju nozīmē mīlēt un cienīt citas Latvijas telpā mājojošas tradīcijas un kultūras, visu tautību cilvēkus, kam Latvija ir mājas."[59]
Savukārt "Latvijas intelektuālās attīstības fonda" vadītājs Viesturs Dūle organizēja "Balto lapu akciju", kurā aicināja piedalīties referendumā, bet nebalsot ne par, ne pret un noteikti uzrakstīt uz biļetena kādu savu novēlējumu.[60]
Referenduma norise
Referendumā piedalījās 70,5% no balsstiesīgajiem Latvijas pilsoņiem, no kuriem par otrās valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai nobalsoja 24,9% vēlētāju, bet pret 74,8%.
Balsotāju aktivitāte
Referendumā piedalījās lielākais vēlētāju skaits Latvijas tautas nobalsošanu vēsturē pēc 1991. gada 3. marta aptaujas par demokrātisku un valstiski neatkarīgu Latvijas Republiku.[61] Lielākā balsotāju aktivitāte bija Rīgā, kur nobalsoja 77,1% tur reģistrēto Latvijas pilsoņu, bet zemākā aktivitāte bija Latgalē, kur referendumā piedalījās 60,0% un ārzemēs, kur referendumā piedalījās 55,3% tur reģistrēto Latvijas pilsoņu.
| Nobalsojušo skaits | |||||||||||||||
| Teritorija | Reģistrēto vēlētāju skaits | līdz 8.00 | % | līdz 12.00 | % | līdz 16.00 | % | līdz 20.00 | % | līdz 22.00 | % | Atrašanās vietās | % | Kopējā aktivitāte | % |
| Latvija | 1 545 166 | 25 237 | 1,63% | 414 367 | 26,82% | 783 341 | 50,7% | 980 062 | 63,43% | 1 042 831 | 67,49% | 46 414 | 3% | 1 089 245 | 70,49% |
| Vidzeme | 409 277 | 7662 | 1,87% | 121 137 | 29,6% | 222 694 | 54,41% | 275 025 | 67,2% | 283 590 | 69,29% | 14 976 | 3,66% | 298 566 | 72,95% |
| Rīga | 408 579 | 6643 | 1,63% | 101 140 | 24,75% | 221 524 | 54,22% | 294 317 | 72,03% | 307 794 | 75,33% | 7263 | 1,78% | 315 057 | 77,11% |
| Latgale | 236 047 | 3537 | 1,5% | 62 158 | 26,33% | 108 142 | 45,81% | 130 167 | 55,14% | 133 597 | 56,6% | 8110 | 3,44% | 141 707 | 60,03% |
| Zemgale | 232 080 | 3894 | 1,68% | 67 619 | 29,14% | 119 528 | 51,5% | 146 271 | 63,03% | 150 357 | 64,79% | 8154 | 3,51% | 158 511 | 68,3% |
| Kurzeme | 204 629 | 3501 | 1,71% | 62 313 | 30,45% | 111 453 | 54,47% | 134 282 | 65,62% | 137 859 | 67,37% | 7391 | 3,61% | 145 250 | 70,98% |
| Ārzemes | 54 554 | — | — | — | — | 29 634 | 54,32% | 520 | 0,95% | 30 154 | 55,27% | ||||
Rezultāti
| Balsošanas rezultāti vēlēšanu apgabalos un ārzemēs | |||||||||||
| Teritorija | Reģistrēto vēlētāju skaits | Nobalsojušo skaits | PAR | % | % no reģistrēto vēlētāju skaita | PRET | % | % no reģistrēto vēlētāju skaita | Nederīgas | % | % no reģistrēto vēlētāju skaita |
| Latvija[62] | 1 545 166 | 1 089 245 | 273 347 | 24,9% | 17,7% | 821 722 | 74,8% | 53,2% | 3 524 | 0,3% | 0,2% |
| Vidzeme[63] | 409 168 | 298 566 | 35 164 | 11,8% | 8,6% | 262 643 | 88,0% | 64,2% | 706 | 0,2% | 0,2% |
| Rīga[64] | 408 512 | 315 057 | 119 621 | 38,0% | 29,3% | 193 976 | 61,6% | 47,5% | 1 364 | 0,4% | 0,3% |
| Latgale[65] | 235 969 | 141 707 | 78 736 | 55,6% | 33,4% | 62 369 | 44,0% | 26,4% | 575 | 0,4% | 0,2% |
| Zemgale[66] | 232 054 | 158 511 | 19 381 | 12,2% | 8,4% | 138 565 | 87,4% | 59,7% | 553 | 0,4% | 0,2% |
| Kurzeme[67] | 204 616 | 145 250 | 12 282 | 8,5% | 6,0% | 132 708 | 91,4% | 64,9% | 247 | 0,2% | 0,1% |
| Ārzemes[68] | 54 685 | 30 154 | 8 163 | 20,6% | 14,9% | 31 461 | 79,2% | 57,5% | 79 | 0,2% | 0,1% |
| Par: 273 347 (24,96%) | Pret: 821 722 (75,04%) | ||
| ▲ | |||
Referenduma rezultātu interpretācija
Valsts prezidents Andris Bērziņš tūlīt pēc referenduma rezultātu paziņošanas pauda viedokli, ka pārliecinošs vairākums Latvijas pilsoņu ir pauduši viennozīmīgu atbalstu Latvijas konstitūcijas vērtībai – valsts valodai un pateicās visiem, kas iestājās par valsts valodu un par Latviju kā vienīgo valsti pasaulē, kur latviešu valodai, tautas tradīcijām, visam latviskajam ir iespēja pastāvēt, attīstīties un vienot visus, kas ir šīs valsts patiesie patrioti.[69] Saeimas priekšsēdētāja un partijas "Vienotība" valdes priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa pateicās vēlētājiem un paziņoja, ka pārliecinošais balsojums pret divvaldību un sašķeltu sabiedrību ir tas, kas jāvērtē un jāņem vērā.[70]
Zatlera Reformu partijas vadītājs Valdis Zatlers pateicās visiem, kas tik lielā skaitā piedalījās tautas nobalsošanā un vēlreiz pierādīja, ka kritiskos brīžos tauta ir vienota. Viņš domā, ka pēc referenduma latviešiem būtu jāiet cittautiešiem pretī, sakot, ka viņi valstij ir vajadzīgi.[71] Opozīcijas partijas "Saskaņas Centrs" līderis Nils Ušakovs arī pateicās gan tiem, kas balsojuši "pret", gan tiem, kas balsojuši "par", tomēr pauda cerību, ka šis balsojums nekļūs par jaunu "šķelšanās līniju".[72]Partijas VL-TB/LNNK līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars pauda īpašu pateicību pilsoņiem-cittautiešiem, kas arī balsoja pret otro valsts valodu, bet viņam bažas radot tas, ka latviešu vairākumam raksturīgā nesamērīgā vainas sajūta pēc referenduma varētu pastiprināties.[73]
Latvijas Republikas Ārlietu ministrija izplatīja ministra Edgara Rinkēviča viedokli, ka sabiedrības izvēle referendumā parādīja, ka nozīmīgam vairumam Latvijas pilsoņu šajā jautājumā ir stingra pārliecība, un to nespēj būtiski ietekmēt atsevišķu personu vai politiķu iniciētas un atbalstītas kampaņas. Viņš pateicās visiem pilsoņiem, kuri gan dzimtenē, gan klaidā devās uz vēlēšanu iecirkņiem, lai nodotu balsi par latviešu valodu kā mūsu valsts un sabiedrības identitātes kodolu.[74]
Skatīt arī
- Valodu politika Latvijā
- Krievu valoda Latvijā
- Latvijas krievu vēsture
- Krievu valoda
- Latviešu valoda
- Referendumu saraksts Latvijā
- Valstu un reģionu ar vairākām oficiālajām valodām saraksts
- Minoritātes valoda
- Eiropas reģionālo vai mazākumtautību valodu harta
- Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību
- 1995. gada referendums Baltkrievijā
Atsauces
Ārējās saites
- Tautas nobalsošanas mājaslapā
- Tautas nobalsošana Centrālās vēlēšanu komisijas mājaslapā
- Likumprojekta teksts
- Grozījumu salīdzinošā tabula
- Parakstu vākšanas rezultāti
- Kustības "Par dzimto valodu" mājaslapa (krieviski)
- Biedrības "Dzimtā valoda" mājaslapa[novecojusi saite] (krieviski)
- Biedrība "Par latviešu valodu" (Celies un ej!)