Bālais vilnītis

Sākotnēji pirmais aprakstītājs Henriks Šrāders 1794. gadā sugu nosauca par Agaricus pubescens, 1838. gadā Eliass Frīss to klasificēja tagadējā vārdā, un bijusi arī versija par to kā parastā vilnīša varietāti Lactarius torminosus var. pubescens.^[3] Neraugoties uz to, no Latvijā atrodamajām sugām par bālajam vilnītim ģenētiski tuvāko 21. gadsimta sākumā atzīts nevis parastais vilnītis, bet izskatā tuvā Skotijas pienaine.^[4][5] Daži avoti uzskata Skotijas pienaini par bālā vilnīša varietāti.^[6]

Pienaiņu ģints iekšējā iedalījumā bālais vilnītis tiek iekļauts sekcijā Piperites un apakšsekcijā Piperites, kurās iekļautas sugas, kuru piensula gaisā nekrāsojas dzeltena.

Nosaukuma epitets pubescens veidots no latīņu valodas vārda "kļūt pūkainam", pateicoties sēnes pūkainajai cepurītes virsmai.

• Augļķermeņi: cepurīšu sēnes, lapiņu sēnes.
• Cepurīte: sākumā izliekta ar ieliektu vidu, vēlāk izpletusies līdz piltuvveida, nedaudz pūkaina. Krāsa krēmkrāsā līdz gaiši sārtai, vidū var būt dzeltenīga, uz vecumu izbalo. Maliņa pinkaina, sākumā ieritināta, vēlāk izlocīta. Platums līdz 5—9 (15) cm. Virsmiziņa grūti noņemama.
• Lapiņas: ciešas, plānas, gar kātiņu nedaudz nolaidenas. Baltas līdz krēmkrāsai, vecām sēnēm dzeltējošas.
• Kātiņš: Cilindrisks, vecākām sēnēm dobs, īss, sākumā zīdaini apsarmots, cepurītes krāsā. Garums 2—4 cm (augstā zālē var būt ievērojami garāks),^[7] resnums 0,4—1,2 (2) cm.
• Mīkstums: balts, ciets, trausls, ar vāju dažādi aprakstītu smaržu un sīvu garšu. Ievainojumu vietās izdala baltu piensulu, vecām sēnēm sausā laikā tās var nebūt.^[8] Tomēr, Ziemeļamerikā sastopamajai varietātei Lactarius pubescens var. betulae baltā piensula gaisā ar laiku kļūst dzeltena.^[9][10]
• Sporas: ieapaļas, bālā krēmkrāsā, birumraksts gaiši iedzeltens, dzeloņainas, izmēri 6—9/5—7 µm.^[5][11]

Suga izplatīta visā pasaulē arktiskajā, mērenajā un subtropu joslā.^[12] Aug bērzu tuvumā,^[11] ar kuru saknēm veido mikorizu.^[9] Atšķirībā no vairuma mikorizas sēņu, parādās arī pie ļoti jauniem kokiem, kas nav sasnieguši 5 gadu vecumu.^[9] Bieži ceļmalās un mežmalās, parasti zālē, nereti ciešās grupās. Biežāk smilšainās un kaļķainās augsnēs. Latvijā parastais augšanas periods — no augusta līdz oktobrim.^[1][5] Ziemeļamerikā veido mikorizu arī ar vietējo apšu ģints koku sugu Populus tremuloides.^[13]

Parastais vilnītis ir līdzīgs pēc formas, bet ar rozā cepurīti, uz kuras ir izteiktas koncentriskas joslas.^[9] Skotijas pienaines kātiņš, atšķirībā no bālā vilnīša, ir garumā līdzīgs vai pārsniedz cepurītes platumu, un tā aug kūdrainās vietās. Baltā bērzlape ir bez pūkainas virsmas un maliņas, turklāt parasti ir nobirusi ar smiltīm, kas bālajiem vilnīšiem gadās reti.

Bālos vilnīšus nepieciešams iepriekš novārīt, jo tiem ir ļoti sīva sula^[14] un bez vārīšanas tie izsauc vieglu saindēšanos.^[5] Daļa avotu iesaka arī pirms vārīšanas izmērcēt.^[15] Pēc novārīšanas tos iesaka sālīšanai un marinēšanai.^[1] ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija ieskata šo sugu ēdamajās sēnēs,^[16] pēc Krievijā pieņemtās klasifikācijas — 2. kategorijas ēdamā sēne.^[17] Daži avoti pieskaita bālos vilnīšus nelietojami indīgām sēnēm vai sēnēm ar neskaidru uzturvērtību,^[18][19] tomēr daži no tiem atzīmē, ka viņu apraksti attiecas tikai uz Ziemeļamerikas varietāti.^[20]

No bālajiem vilnīšiem izdalīta īpaša ķīmiska viela — pubescenons, kurš pieder pie seskviterpēniem — vielu grupas, kas sastopama augos, sēnēs un dzīvniekos, kur kalpo kā feromons vai atbaidītājs.^[21]

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Bālais vilnītis.

• Encyclopædia of Life raksts (angliski)
• Mycobank (angliski)
• Index Fungorum (angliski)
• LMB Latvijā atrasto sēņu sugu saraksts Arhivēts 2021. gada 11. janvārī, Wayback Machine vietnē.