Benzoskābe
Benzoskābe (benzolkarbonskābe, C6H5COOH) pieder pie aromātiskajām karbonskābēm. Tīrā veidā benzoskābe ir balta, kristāliska viela, kas slikti šķīst ūdenī, bet labi — etanolā. Viens no nozīmīgākajiem benzoskābes atvasinājumiem ir salicilskābe (2-hidroksilbenzoskābe).
| Benzoskābe | |
|---|---|
 Benzoskābes struktūrformula  Benzoskābes molekulas modelis | |
| CAS numurs | 65-85-0 |
| Ķīmiskā formula | C6H5COOH |
| Molmasa | 122,12 g/mol |
| Blīvums | 1320 kg/m3 |
| Kušanas temperatūra | 395 K (122 °C) |
| Viršanas temperatūra | 522 K (249 °C) |
| Šķīdība ūdenī | 0,344 g/100 ml (25 °C) |
Vēsture
Pirmo reizi benzoskābe iegūta XVI gadsimtā, sublimējot benzosveķus — kvēpināmos sveķus, ko iegūst no Dienvidaustrumāzijas koka Styrax benzoin (no tā cēlies vielas nosaukums). Šo procesu aprakstījis jau Nostradams.
Atrašanās dabā
Dabā benzoskābe ir sastopama dažos augos (piemēram, brūklenēs un dzērvenēs), kā arī benzosveķos estera veidā.
Iegūšana
Benzoskābi sintētiski var iegūt, oksidējot benzaldehīdu, vai uzmanīgi dekarboksilējot ftalskābi.
Rūpnieciski benzoskābi iegūst, oksidējot toluolu ar skābekli kobalta vai mangāna naftenātu klātienē.
Izmantošana
Benzoskābi plaši lieto par konservantu (tīrā veidā E210, kā benzoskābes sāļus — E211, E212 un E213). Izmanto arī medicīnā kā antiseptisku līdzekli ādas slimību gadījumos. Benzoskābes esterus patīkamās smaržas dēļ lieto parfimērijā. Benzoskābi un tās atvasinājumus plaši pielieto organiskajā sintēzē krāsvielu un medicīnas preparātu iegūšanai.