Hikikomori

Hikikomori fenomens pirmo reizi tika aprakstīts 1978. gadā, kādā japāņu psihologa Josimi Kasahara (Yoshimi Kasahara) pētījumā, kurš to nodēvēja par “atkāpšanās neirozi” un raksturoja kā smagu, pašizraisītu sociālo izolāciju un indivīdu nevēlēšanos iesaistīties jebkādās sociālās aktivitātēs.^[3] Terminu hikikomori deviņdesmito gadu nogalē nodefinēja japāņu psihiatrs Tamaki Saito (Tamaki Saitō)^[6] un to izmantoja, lai raksturotu "stāvokli, kas kļūst par problēmu personas divdesmito gadu beigās, kas ietver nīkšanu savās mājās un distancēšanos no sabiedrības sešus mēnešus vai ilgāk, taču tam par cēloni nevar identificēt nevienu citu psiholoģisku problēmu”.^[7]

Nesen pētnieki ir izstrādājuši konkrētākus kritērijus, lai precīzāk noteiktu hikikomori. Diagnostiskās intervijas laikā apmācīti klīnicisti novērtē, vai persona:^[8]

1. lielāko dienas daļu un gandrīz katru dienu pavada mājās,
2. izteikta un pastāvīga izvairīšanās no sociālām situācijām un sociālajām attiecībām,
3. sociālās abstinences simptomi, kas izraisa būtiskus funkcionālus traucējumus,
4. vismaz sešu mēnešu ilgumu un
5. nav acīmredzamas fiziskas vai garīgas etioloģijas, kas varētu izskaidrot sociālās atstumtības simptomus.

Psihiatrs Alans Teo (Alan Teo) pirmais raksturoja hikikomori Japānā kā mūsdienu eremītus, savukārt literatūrzinātnieks un komunikācijas pētnieks Flavio Rizza (Flavio Rizzo) hikikomori raksturoja kā "postmoderno eremītu", kura vientulība izriet no savu senču vēlmes noslēgties.^[9]

Lai gan fenomena izplatības pakāpe individuāli atšķiras, ekstrēmākajos gadījumos daži cilvēki izolācijā uzturas gadiem vai pat gadu desmitiem. Bieži vien hikikomori iesāk kā skolu atteicēji (bērni, kas atsakās iet uz skolu) jeb japāņu valodā futōkō (不登校) (senāks termins ir tōkōkyohi (登校拒否)).

Japānas ekspertu grupa ir definējusi, ka hikikomori piemīt šādas īpašības:^[10]

1. lielāko daļu laika pavada mājās,
2. nav intereses iet uz skolu vai strādāt,
3. Ilgstoša atsacīšanās ilgāk nekā 6 mēnešus,
4. izslēgta šizofrēnija, intelektuālās attīstības traucējumi un bipolārie traucējumi,
5. izslēgtas personas, kas uztur personiskas attiecības (piemēram, draudzību).

Mūsdienās Japānas Veselības, darba un labklājības ministrija hikikomori definē kā stāvokli, kad persona atsakās pamest vecāku māju, nemācās, nestrādā un neapgūst arodu, un laika posmā, kas pārsniedz sešus mēnešus, nepamet savu istabu, tādējādi izolējoties no sabiedrības un ģimenes.^[11]

Saskaņā ar Japānas valdības 2010. gadā publicētajiem datiem, Japānā ir aptuveni 700 000 cilvēku, kas dzīvo kā hikikomori, un viņu vidējais vecums ir 31 gads.^[12] Tomēr skaitļi ekspertu vidū ir ļoti atšķirīgi. Īpaša uzmanība tiek pievērsta tiem hikikomori, kurus dēvē par "pirmās paaudzes hikikomori", jeb tiem, kuri ir dzīvojuši izolācijā jau kopš 1990. gadiem. Ņemot vērā, ka hikikomori vienīgie apgādnieki bieži vien ir viņu pašu vecāki, pastāv bažas par pirmās paaudzes hikikomori iespējām integrēties sabiedrībā pēc viņu vecāku nāves. Tā tiek dēvēta par “2030. gada problēmu”.^[12] Līdzīgi ir nodefinēta arī “8050 problēma”, kura attiecas uz 50 gadus veciem hikikomori, kuri ir finansiāli atkarīgi no saviem 80 gadus vecajiem vecākiem.^[13] Turklāt valdība lēš, ka 1,55 miljoni cilvēku ir uz robežas, lai kļūtu par hikikomori.^[12]

2019. gadā Tamaki Saito, kurš pirmais nodefinēja hikikomori terminu, paziņoja, ka hikikomori skaits Japānā bija ap 2 miljoniem, un atzina, ka tas turpina augt un varētu sasniegt pat 10 miljonus.^[14]

Lai gan hikikomori galvenokārt ir Japānas parādība, gadījumi ir konstatēti ASV,^[15] Apvienotajā Karalistē, Omānā, Spānijā, Itālijā, Indijā, Zviedrijā, Dienvidkorejā un Francijā.^{[16][17][18][19][20]}

Attīstības un psihiskie apstākļi

Hikikomori ir raksturīgā sociālā atturība un nošķiršanās no citiem, kas mēdz būt novērojama cilvēkos ar autisma spektra traucējumiem, trauksmi, depresiju, personības traucējumiem, interneta atkarību.^[21] Suwa & Hara 2007. gada pētījumā konstatēja, ka 5 no 27 intervētajiem bija identificējami pervazīvi attīstības traucējumi (HPD), un vēl 12 cilvēkiem bija citi traucējumi vai garīgas slimības (6 personības traucējumu gadījumi, 3 obsesīvi-kompulsīvu traucējumu gadījumi, 2 depresijas gadījumi, 1 vieglu intelektuālo traucējumu gadījums); 10 no 27 netika konstatētas citas problēmas, atskaitot hikikomori iezīmes (kas ir dēvēti par “primārajiem hikikomori”).^[22] Alans Teo et. al. veica detalizētu diagnostisko novērtējumu 22 hikikomori un atklāja, ka, lai gan lielākā daļa gadījumu atbilst vairāku psihisku diagnožu kritērijiem, aptuveni 1 no 5 gadījumiem bija primārie hikikomori.^[23]

Saskaņā ar Maikla Zīlencigera grāmatu "Shutting Out the Sun: How Japan Creates Its Own Lost Generation", fenomens ir ciešāk saistīts ar posttraumatiskā stresa sindromu. Autors arī apgalvoja, ka grāmatai intervētie hikikomori izrādīja tādas individuālisma iezīmes, kuras neiederas Japānas sabiedrībā, kurā dominē kolektīvisms.^[24]

Sociālā un kultūras hipotēze

Grāmatā "The Anatomy of Dependence" autors Takeo Doi identificēja hikikomori simptomus un pamatoja to izplatību ar japāņu sabiedrībā eksistējošo, psiholoģisko konstruktu "amae" (kuru varētu raksturot, kā attiecības starp māti un zīdaini, kurā zīdainis ir "pasīvs mīlestības objekts" bez autonomijas).^[25] Citi Japānas sabiedrības locekļi, piemēram, akadēmiķis Sindzi Mijadaji un rakstnieks Rjū Murakami, arī ir apskatījuši hikikomori fenomenu un konstatējuši, ka hikikomori fenomens ir saistīts ar vairākām atšķirīgām, mūsdienu Japānas sabiedrības iezīmēm, piemēram, anomiju, amae un samazinātu tēva lomu bērnu audzināšanā. Šādos apstākļos uzauguši jaunieši var justies nomākti un nespēt pildīt sagaidīto lomu sabiedrībā, jo viņiem nav attīstījusies izpratne par "honne" ("patiesais es") un "tatemae" ("publiskā fasāde"), kas ir nepieciešama, lai tiktu galā ar pieaugušo dzīvi, japāņu sabiedrību un to radītajiem paradoksiem.^[26]

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Hikikomori.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)