Morālais reālisms
Morālais reālisms vai ētiskais relatiīvisms (bieži pārformulēts kārelatīviskā ētika vai relatīviskā. Tas padara morālo reālismu par nenihilistisku ētiskā kognitīvisma formu (kas pieņem, ka ētiskie teikumi izsaka apgalvojumus un tāpēc tos var novērtēt kā patiesus vai nepatiesus) morāli izmantots, lai aprakstītu vairākas filozofijas nostājas, kas saistītas ar morālo spriedumu atšķirībām dažādās kultūrās ar ontoloģisku orientāciju, kas ir pretstatā visiem morālā antireālisma veidiem [1] un morālais skepticisms, ieskaitot ētisko subjektīvismu (kas noliedz, ka morāles priekšlikumi attiecas uz objektīviem faktiem), kļūdu teoriju (kas noliedz, ka jebkādi morālie priekšlikumi ir patiesi) un nekognitīvismu (kas noliedz, ka morāles teikumi vispār izsaka apgalvojumus). Morālā reālisma ietvaros divas galvenās apakšnodaļas ir ētiskais naturālisms un ētiskais nenaturālisms . [2]
Daudzi filozofi apgalvo, ka morālais reālisms kā filozofiska doktrīna varētu būt datēts vismaz ar Platonu [3] un ka tas ir pilnībā attaisnojams morāles doktrīnas veids. [4] 2009. gada aptaujā, kurā piedalījās 3226 respondenti [5] atklājās, ka 56% filozofu pieņem vai sliecas uz morālo reālismu (28%: antireālisms; 16%: citi). [6] Citā 2020. gadā veiktajā pētījumā tika atklāts, ka 62,1% pieņem vai sliecas uz reālismu. [7] Daži vērā ņemami robustu morāles reālistu piemēri ir Deivids Brinks, [8] Džons Makdauels, Pīters Railtons, [9] Džefrijs Sairs-Makkords, [10] Maikls Smits, Terenss Kuneo, [11] Rass Šafers-Landau, [12] G. E. Mūrs., [13] Džons Finiss, Ričards Boids, Nikolass Stērdžens, [14] Tomass Nāgels, Dereks Parfīts un Pīters Singers . Normans Gerass ir apgalvojis, ka Kārlis Markss bija morāls reālists. [15] Morālais reālisms ir pētīts dažādos filozofiskos un praktiskos pielietojumos. [16]