Rūta Skujiņa
Rūta Skujiņa (1907 — 1964) bija latviešu dzejniece un prozaiķe, dzejnieces Austras Skujiņas māsa.
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||
Dzīvesgājums
Dzimusi 1907. gadā Vidrižu pagasta "Kraukļu" mājās (tagad Sējas pagasta Čiekuru mājas) mežsarga ģimenē. No 1921. gada mācījās Katrīnbādes proģimnāzijā (vēlākajā Pabažu 2. pakāpes pamatskolā), tad Rīgas pilsētas 4. vidusskolā (1925-1928), līdztekus mācījās dramatiskajos kursos (1927) un bibliotekāru kursos (1928). Strādāja par mašīnrakstītāju Rīgas Strādnieku teātrī Tērbatas ielā 64.
1932. gadā apprecējās ar Dailes teātra aktieri Artūru Filipsonu, bet pēc diviem gadiem laulība izira.[1]1934. gadā apprecējās ar rakstnieku un ar žurnāla „Atpūta” galveno redaktoru Jūliju Lāci, laulībā piedzima divas meitas Lalita (Muižniece) un Māra (Celle).Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā viņas vīru iecēla par tautas labklājības ministru Kirhenšteina valdībā, vēlāk par Latvijas PSR Tautas komisāru padomes izglītības tautas komisāru, bet 1941. gada 8. janvārī arestēja un deportēja uz PSRS par pretpadomju aģitāciju, kuru viņš esot vērsis laikā, kad strādājis "Jaunākajās Ziņās" un "Atpūtā".
Otrā pasaules kara laikā 1944. gadā Rūta Skujiņa kopā ar meitām devās bēgļu gaitās uz Vāciju, dzīvoja Fišbahā, bet 1949. gadā pārcēlās uz ASV.Dzīvoja Kalamazū meitas Lalitas un Valža Muižnieka ģimenē.[1]Mirusi 1964. gada 16. aprīlī, oktobrī urnu ar viņas pelniem apbedīja Meža kapos Rīgā līdzās māsai Austrai un brālim Arvīdam.
Daiļrade
Pirmajā dzejoļu krājumā “Kuģi” (1935) dominē jaunības sapņi, mīlestība un vilšanās, būtiska ir dzīvotgriba; krājums pēc noskaņas ir ļoti personisks un pat intīms. Pēc māsas Austras nāves tapa romāns “Zvaigžņu bērni” (1937, 1992), kurā atainota 1930. gadu bohēmiskā Rīgas vide. Bēgļu gaitās Vācijā iznākušajā dzejas krājumā “Putni” (1947) atbalsojas sāpes, smeldze, neziņa un sapņi, nereti saplūstot diviem laikiem un divām realitātēm. Trimdas gados vērotais, izjustais, pieredzētais apkopots impresiju grāmatās “Sirds dzīvo no niekiem” (1963) un “Vējš svaida kaijas” (1964), dzejoļu krājumu “Viss elpo zem saules” (1964) caurvij ilgas pēc dzimtās puses.[2]
Bibliogrāfija
- "Kuģi" (1935)
- "Zvaigžņu bērni" (1937)
- "Putni" (1947)
- "Vējš svaida kaijas" (1964)