Zelta standarts

Zelta standarts ir monetārā sistēma, kurā maksājumu pamatvienība ir standartizēts zelta daudzums.

Ekonomikā, kas balstīta uz zelta standartu, ir garantēts, ka katru emitēto naudas vienību pēc pieprasījuma var apmainīt pret atbilstošu zelta daudzumu. Norēķinos starp valstīm, kas izmanto zelta standartu, tiek noteikts fiksēts maiņas kurss, pamatojoties uz šo valūtu attiecību pret zelta masas vienību. Zelta standarta piekritēji norāda, ka tā izmantošana padara ekonomiku stabilāku un mazāk pakļautu inflācijai, jo zelta standarta ietvaros valdība nevar pēc vēlēšanās drukāt naudu, kas nav nodrošināta ar zeltu. Tomēr naudas trūkums izraisa ražošanas samazināšanos likviditātes krīzes dēļ.

Lielākajā daļā valstu zelta standartu atcēla pēc Pirmā pasaules kara sākuma. Pēc tam to daļēji atjaunoja. Lielās depresijas rezultātā ASV 1933. gadā banknošu apmaiņa pret zelta monētām tika pārtraukta, un pēdējās zelta standarta formas — Bretonvudsas sistēmas galīgais sabrukums notika 1971.–1973. gadā, kad ASV valdība vienpusēji atteicās mainīt dolārus pret zeltu.