Azbests

Hrizotilazbests

Hrizotilazbests^[3] (arī krizotila azbests vai baltais azbests; CAS Nr. 12001-29-5) pēc ķīmiskā sastāva ir magnija silikāts 3MgO·2SiO₂·2H₂O (hrizotils), kas pieder pie serpentīnu grupas minerāliem, tādēļ to sauc arī par serpentīna azbestu. Hrizotilazbests ir izturīgs sārmainās vidēs, bet skābā vidē pamazām sairst, veidojot amorfu silīcija dioksīdu — tas ierobežo šī azbesta pielietojumu. Agrāk (valstīs, kur azbesta lietošana ir atļauta, arī mūsdienās) tieši šo azbesta veidu plaši izmantoja ugunsizturīgu audumu un azbestcementa izstrādājumu (cauruļu, šīfera lokšņu) izgatavošanai. Hrizotilazbestu sīkāk iedala α- un β-hrizotilazbestā (to sauc arī par kalnu liniem); pie hrizotilazbesta pieskaita arī reti sastopamo pikrolītu. Arī Latvijā dažādos izstrādājumos sastopamais azbests ir galvenokārt no Urāliem vai Kazahijas padomju laikā ievestais hrizotilazbests.

Amfibolazbesti

Šie azbesti ir sarežģīta sastāva silikāti (amfibolu grupas minerāli), kuru fiziskās un mehāniskās īpašības ir līdzīgas hrizotilazbesta īpašībām (parasti sliktākas), taču amfiboli ir izturīgi skābās vidēs. Amfibolazbesti daudz grūtāk izdalās no cilvēka organisma, ja ir tur nonākuši, tādēļ tie ir bīstamāki veselībai. Turklāt amfibolu putekļi satur daudz īsākas šķiedras, nekā hrizotila jeb serpentīna azbests, tādēļ tie vieglāk un dziļāk nonāk plaušās.

• krokidolīta azbests (zilais azbests; CAS Nr. 12001-28-4). Pieder pie sārmainajiem amfiboliem, kas satur nātriju; pie tiem pieskaita arī redžikītu, rodusītu, dažus arfvedsonīta paveidus.
• citi sārmus saturošie amfiboli (rihterīts).
• tremolīta azbests (tremolītazbests; CAS Nr. 77536-68-6)
• aktinolīta azbests (aktinolītazbests; CAS Nr. 77536-66-4), bisolīts. Tremolīts un aktinolīts ir kalciju saturoši amfiboli.
• amozīta azbests (brūnais azbests; CAS Nr. 12172-73-5).
• antofilīta azbests (antofilītazbests; CAS Nr. 77536-67-5). Amozīts un antofilīts ir magniju un dažreiz arī dzelzi saturoši minerāli; pie šiem azbestiem pieder arī kumingtonīts.

Azbesta sīkās, trauslās šķiedras var nonākt organismā caur ādu un izraisīt tā saucamās "azbesta kārpas". Dzerot ūdeni, kas bijis kontaktā ar azbestu, kuņģī nonākušās šķiedras spēj izkļūt cauri tā sieniņai un nonākt asinīs un vēlāk citos orgānos. Tomēr visbīstamākā ir azbesta putekļu ieelpošana, jo tie rada plaušu azbestozi un ilgākā laikā var izraisīt ļaundabīgus audzējus (ir kancerogēni).^[4] Azbesta šķiedrainie putekļi, atšķirībā no citiem (sfēriskas formas) putekļiem, praktiski nespēj izdalīties no plaušām, uzkrājas tajās un ar limfas plūsmu nonāk arī pleiras dobumā. Azbesta daļiņu fagocitoze ir neefektīva, jo asie kristāli caurdur fagocītu membrānas. Attīstoties azbestozei, plaušās veidojas tā saucamie azbesta ķermenīši, kas ir azbesta daļiņas, kuras iekapsulētas ar dzelzi bagātā želejveida substrātā. Šādā veidā organisms izolē azbesta agresīvās virsmas. Azbestoze paaugstina saslimšanas ar tuberkulozi risku. Ilgstošs kontakts ar azbestu (15—20 gadu laikā) paaugstina plaušu vēža un citu orgānu ļaundabīgu audzēju attīstības risku. Sevišķi šo risku palielina vienlaicīga smēķēšana. Azbests (it sevišķi amfibolazbesti) veicina reta, ārkārtīgi ļaundabīga audzēja — mezoteliomas — attīstību.

Izmanto par karstumizturīgu materiālu, no kura var izgatavot audumus, karstumizturīgas detaļas vai pievienot citiem materiāliem celtniecībā (sk. azbestcements), automobiļu un raķešu būvē. Lieto arī par izolācijas materiālu elektrotehnikā (galvenokārt hrizotilazbestu). Eiropas Savienībā azbestu saturošu materiālu izmantošana aizliegta kopš 2005. gada 1. janvāra.^[5]

• Azbests - mīti un fakti
• Azbests — draugs vai slēptais ienaidnieks? Arhivēts 2016. gada 31. martā, Wayback Machine vietnē.