Eurofighter 2000 Typhoon

Eurofighter konsorciju 1986. gada jūnijā dibināja trīs valstis — Lielbritānija, Vācija un Itālija (vēlāk pievienojās Spānija) — lai ražotu 90. gadu beigu gaisa pārākuma iekarotāju. Citas Eiropas valstis, īpaši Francija, piedalījās EFA sākuma diskusijās, bet izlēma par savu neatkarīgu programmu īstenošanu. Iegūtā pieredze tika summēta pamata EFA koncepcijā ar nestabilu aerodinamisko konfigurāciju ar priekšējiem spārniņiem, aktīvu digitālu lidojuma vadības kontroles sistēmu, kompleksu avioniku, daudzfunkciju kabīnes displejiem, oglekļa šķiedru kompozītmateriālu, plašu alumīnija, litija un titāna sakausējumu izmantošanu un tiešo balss ievadu, no BAe’s Experimental Aircraft Programme (EAP).

EAP programmu sāka 1982. gadā Lielbritānijas firmā ar itāliešu līdzdalību. Prototipa pirmais lidojums notika 1986. gada 8. augustā. EAP savāca nenovērtējamus datus 259 testa lidojumos nolidojot vairāk par 195 stundām, līdz programmas slēgšanai 1991. gada 1. maijā. 1987. gada 1. septembrī tika izstrādātas EFA Eiropas Štāba specifiskās prasības relatīvi vieglam modernam divu turbodzinēju vienvietīgam iznīcinātājam, kas būtu optimizēts tuvajām gaisa kaujām, bet būtu spējīgs veikt arī sekundārus gaiss-zeme triecienus un spētu pacelties no parastiem īsiem skrejceļiem. Lidmašīnai jābūt ar zemu atstarotā radara signāla līmeni un augstu virsskaņas kreiserātrumu, ātri un viegli apkalpojamai. Vācija un Itālija tiecās tikai pēc gaiss-gaiss kaujas spējām, bet apstiprināja kopējo specifikāciju 9,75 tonnu tukšās masas lidmašīnai, ar 50 m2 spārnu laukumu un 90 kN vilkmi katram dzinējam. Šie ir jaunie Eurojet konsorcija (Rolls-Royce, MTU, Fiat Avio, SENER tagad ITP) EJ200 divkontūru turbodzinēji.

1988. gada 23. novembrī parakstīja 5,5 miljardu sterliņu mārciņu kontraktu par astoņu prototipu (ieskaitot divietīgu) būvi un testēšanu līdz 1999. gadam. Lielbritānijā būvēja trīs, Vācijā — divus, Itālijā — divus un Spānijā vienu prototipu. Pasūtījums tika finansēts proporcionāli valstu industriālajām piedalīšanās spējām: pa 33 % BAe un MBB (tagad Deutsche Aerospace), 21 % Aeritalia (tagad Alenia) un 13 % CASA. 1996. gadā paziņoja sagaidāmo iepērkamo lidmašīnu skaitu — 765, pa 250 lidmašīnām iepirks Karaliskie gaisa spēki un Luftwaffe, 165 lidmašīnas Itālijas gaisa spēki un 100 Ejercito del Aire.

1990.gada maijā pēc salīdzināšanas ar uzlaboto Hughes APG-65 radaru, lidmašīnu nolēma apgādāt ar jaunu ECR-90 daudzfunkciju impulsu Doplera uguns kontroles radaru, ar iespējām vienlaicīgi meklēt un atklāt vairākus mērķus, ko izstrādāja Euroradar (GEC-Ferranti, itāļu FIAR un spāņu INISEL). Stacija paredzēta lietošanai ar Hughes AIM-120 g-g raķetēm, tā arī nodrošina mērķnorādes viļņus pusaktīvājām radiolokācijas raķetēm. Četras g-g raķetes var tikt izvietotas pusiegremdētos zemfizelāžas piekares mezglos ar zemu aerodinamisko pretestību , vēl ir deviņi piekares mezgli dažādam apbruņojumam, no kuriem trīs piemēroti papildus degvielas tvertņu piekāršanai, kuru kopējā ietilpība sasniedz 6500 kg. Eurofighter var nest g-z ieročus, ieskaitot Brimstone un DWS 37 pretbruņu ieročus (trīs zem katra spārna un vienu zemfizelāžas) un lāzernovades bumbas. Fizelāžas labajā pusē izvietots Mauser Mk27 27 mm lielgabals, ar 150 lādiņiem.

EFA radars ir papildināts ar infrasarkano meklēšanas un pavadīšanas sistēmu (IRST), ar pasīvu vairāku mērķu meklēšanas un attēlošanas režīmu. Sistēmu izstrādājusi itāļu Eurofirst grupa, Thom-EMI Electronics (UK) un spāņu Eurotronica, pēc 1992. gadā saņemta kontrakta. Šis kontrakts paredzēja arī integrētas aizsardzības sistēmas izstrādāšanu Marconi Defence Systems/Electronica konsorcijā, lidmašīnas aizsardzībai no uzbrūkošām raķetēm, lāzera un radara apstarošanas brīdinājuma sistēmu, spārnu galu elektroniskās cīņas mezglu, dipola atstarotāju un siltumķērāju izmetējiekārtu izgatavošanu. Tomēr Vācija un Spānija varēja meklēt lētāku amerikāņu ražojuma aprīkojumu.

Lēmums par ražošanas kapitālieguldījumiem tika pieņemts 1993. gada sākumā, kaut gan līdz tam 1992. gada aprīlī Vācijas Aizsardzības ministra Volker Ruhe veiktie aprēķini liecināja, ka lidmašīnas cena var sasniegt nereālu 133,9 miljonu DM (83,7 miljoni $) summu, kas varēja novest pie Vācijas izstāšanās no projekta. Pēc septiņu revidētu EFA projektu salīdzināšanas, četras nācijas vienojās par mazliet vienkāršotu un mazāk spējīgu jaunu EFA variantu jeb Eurofighter 2000, ar iespējām uzstādīt lētāku ārzemju aparatūru, kas ļāva samazināt lidmašīnas izmaksas līdz 90 miljoniem DM. Vācu lidmašīna tika apgādāta ar lētāku Hughes APG-65 radaru, zemāka līmeņa pašaizsardzības aprīkojuma, kas ļāva samazināt lidmašīnas izmaksas par 30 %.

Kamēr Lielbritānija turas pie sava 250 lidmašīnu pasūtījuma EFA standartā ar ražošanas sākumu 2000. gadā, Vācija tagad plāno iztikt tikai ar astoņām eskadriļām, katrā pa 12—15 lidmašīnām, samazinot Luftwaffe pasūtījumu līdz 138 (iespējams pat 120) lidmašīnām ar ražošanas sākumu 2002. gadā. Tas samazināja Vācijas darba daļu līdz 22 %, un palielināja Lielbritānijas līdz 42 %. Itālija tagad paredz pārapbruņot piecas eskadriļas ar 130 lidmašīnām sākot ar 2005. gadu (līdz tam nomās 24 bijušās Tornado F.Mk 3), kamēr Spānija nepirks vairāk par 72 Eurofighters (un līdz tam laikam ir pasūtījusi 40 ASV gaisa kara spēku F-16A/B no Lockheed). Līdz ar to kopējā Eurofighter ražošanas programma pašlaik ir samazinājusies līdz 600 lidmašīnām.

Pirmie divi EFA prototipi, DA.1 un DA.2 pirmo lidojumus veica 1994. gada 27. martā un 6. aprīlī un bija aprīkoti ar pagaidu RB.199-22 turbodzinējiem. Alenia DA.3 ar oriģinālo EJ200 — 1994. gada beigās. Britu būvētā lidmašīna DA.4 bija gatava pirmajam lidojumam reizē ar DA.1. DASA DA.1 pirmajos lidojumos tika testēts programmu nodrošinājums lielā lidojuma ātrumā, pirms maksimālo lidojuma parametru sasniegšanas. BAe DA.4 ir pirmais divvietīgais EFA variants un arī ECR 90 radara izstrādnes prototips. Arī pēc pirmo prototipu lidojumiem strīdi starp partneriem turpinās, piemēram, par izmantojamo lidojuma vadības sistēmas izstrādni, starp DASA un BAe/GEC Marconi.

1999. gada februārī Grieķijas valdība paziņoja par nolūku iepirkt 60—80 taktisko iznīcinātāju EF-2000 Typhoon partiju, lai pārapbruņotu nacionālos Gaisa spēkus un piedalītos to ražošanā. Lidmašīnas varētu nonākt Grieķijas GS apbruņojumā sākot ar 2005. gadu. Grieķijas valdības lēmumu akceptējusi konsorcija Eurofighter vadība. Tiek vestas sarunas, kuru laikā tiek precizētas visas detaļas, kuru saskaņošana ir nepieciešama, lai noslēgtu pilna mēroga vienošanos. Paredz, ka EF-2000 iznīcinātāju iepirkšanas izdevumi var sasniegt 3,5 miljardus dolāru (43,75 līdz 58,33 miljoni $ par lidmašīnu). Iespējams, ka lidmašīnu ražošana notiks Grieķijā, ja pasūtīs vismaz 80 lidmašīnas. Grieķijas firma HAI (Hellenic Aerospace Industries) jau piedalās 1200 piekaramo degvielas tvertņu izgatavošanā.

 Austrija

• Austrijas Gaisa spēki — 9 (pasūtīti vēl 6)

 Vācija

• Vācijas Gaisa spēki — 36 (pasūtīti vēl 144 )

 Itālija

• Itālijas Gaisa spēki — 30 (pasūtīti vēl 91 )

 Spānija

• Spānijas Gaisa spēki — 19 (pasūtīti vēl 68)

 Apvienotā Karaliste

• Karaliskie Gaisa spēki — 49 (pasūtīti vēl 183)

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Eurofighter 2000 Typhoon.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• oficiālā Eurofighter vietne
• neoficiālā Eurofighter Lielbritānijas mājaslapa Arhivēts 2008. gada 3. jūlijā, Wayback Machine vietnē.