Fleksija (valodniecība)
Ar vārdu fleksija (latīņu: flectere — liekt, locīt) valodniecībā apzīmē izmaiņas vārdā, kas atspoguļo gramatisku attieksmju maiņu jeb, citiem vārdiem, vārda locīšanu.[1] Valodas, kam fleksija raksturīga, sauc par fleksīvām valodām.[2] Atsevišķi izšķir iekšējo fleksiju, kas ir skaņu mija vārda saknē.[3] Sintētiskas valodas var nosacīti iedalīt fleksīvās un aglutinatīvās valodās: fleksīvās valodās maina kādu morfēmu (visbiežāk galotni), lai atspoguļotu gramatiskās attieksmes, turpretī aglutinatīvās valodās pievieno aizvien jaunus afiksus. Somu valodai raksturīgs daudz aglutinācijas, kad vārda saknei pievienojot afiksus, taču to nevar uzskatīt par tīri aglutinatīvu valodu, jo vārdu saknēs bieži notiek skaņu mija. Nav iespējams novilkt pilnīgi striktas robežas, kuras ir fleksīvas un kuras aglutinatīvas valodas.
Latviešu valoda
Latviešu valoda ir izteikti fleksīva, taču lībiešu substrāta ietekmē latviešu valoda ir analītiskāka nekā lietuviešu.[4] Piemēram, latviešu valodā atšķirībā no lietuviešu (un, piemēram, krievu) valodas nav tīra instrumentāļa — tas ir ticis sinkretizēts.[5][6]
| Valoda | Dsk. dat. | Dsk. instr. |
|---|---|---|
| Lietuviešu | merginoms | merginomis |
| Krievu | devčonkam | devčonkami |
| Latviešu | meitenēm | meitenēm |
Taču, runājot specifiski par lībiešu substrātu latviešu valodā, ne visas izmaiņas ir vienkāršojumi. Piemēram, saskaņā ar Comrie atstāstījuma izteiksme (darot, esot darījis, darīšot) ir ieviesta lībiešu ietekmē un šajā gadījumā tas nav vienkāršojums.[7]