Latija

vēsturisks reģions Itālijā

Latija (latīņu: Latium) ir vēsturisks reģions, kas senajos laikos atradās mūsdienu Itālijas rietumu piekrastes vidusdaļā un kuru galvenokārt apdzīvoja agrīnās latīņu ciltis.[1] Latijas teritorija mūsdienās iekļaujas Lacio reģionā, no kuras tas arī aizguvis savu itālisko nosaukumu.[2]

Latijas atrašanās vieta Itālijas rietumu piekrastes vidusdaļā.

Latijas teritorija ir cieši saistīta ar Senās Romas civilizācijas vēsturi, kur laika gaitā no vairākām latīņu, sabīņu un etrusku apdzīvotajām vietām ap 753. gadu pirms mūsu ēras (p.m.ē.) Tibras upes krastos tika dibināta Romas pilsēta un tās ķēniņvalsts.[3]

Ģeogrāfija

Latijas teritorija atradās mūsdienu Itālijas rietumu piekrastes vidusdaļā, kas tagad atrodas Lacio reģiona sastāvā.[1] Atsevišķi pētnieki pieļauj, ka tās kopējā teritorija 6. gadsimta beigās p.m.ē. varēja būt ap 2344 km2 liela, no kuras vairāk kā trešā daļa (822 km2) atradās Romas ietekmē.[4]

Uz ziemeļrietumiem tā robežojās ar Etrūriju, kuru galvenokārt apdzīvoja etruski, uz ziemeļaustrumiem atradās sabīņu apdzīvotās zemes, uz austrumiem tā robežojās ar Samniju (Samnium), uz dienvidaustrumiem atradās Kampānija, kas laikā gaitā kļuva par daļu no Lielās Grieķijas (Magna Graecia) un visbeidzot uz dienvidrietumiem un rietumiem tā robežojās ar Tirēnu jūru.[1]

Vēsture

Latīņu ciltis, kas laika gaitā apdzīvoja Latijas zemes, attīstījās no pirmatnējām indoeiropiešu ciltīm, kas Itālijas teritorijā pamazām ienāca 2. tūkstošgadē p.m.ē.[1] Līdz 1. tūkstošgades sākumam p.m.ē. latīņu ciltis bija paspējušas jau izveidot atsevišķu identitāti no citām apkārtējām itāliku ciltīm un koncentrējās galvenokārt Albānu kalnu (Alban Hills) apkārtnē uz dienvidaustrumiem no mūsdienu Romas.[1] Kalnu apkārtne bija viegli aizsargājama un tā ātri iemantoja īpašu nozīmi latīņu kultūrā.[1][5]

Skatīt arī

Atsauces

Ārējās saites