Papagaiļi
Papagaiļi, papagaiļveidīgie (Psittaciformes) ir viena no putnu klases (Aves) kārtām, kas pieder papagaiļu un zvirbuļu virskārtai (Psittacopasserae). Tā apvieno 398 putnu sugas, kas tiek iedalītas 4 dzimtās, bet tās savukārt 3 virsdzimtās.[1][2] Papagaiļveidīgo putnu tuvākie radinieki ir zvirbuļveidīgie (Passeriformes).[1][3]
| Papagaiļi Psittaciformes (Wagler, 1830) | |
|---|---|
 Sarkanā ara (Ara macao) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Apakšklase | Īstie putni (Neornithes) |
| Infraklase | Neognati (Neognathae) |
| Virskārta | Papagaiļu un zvirbuļu virskārta (Psittacopasserae) |
| Kārta | Papagaiļveidīgie (Psittaciformes) |
| Izplatība | |
 | |
| Iedalījums | |
| |
 Papagaiļi Vikikrātuvē | |
Papagaiļi, līdzīgi kā kraukļi, vārnas, sīļi un žagatas, ir vieni no inteliģentākajiem putniem pasaulē. Vairākas sugas spēj imitēt cilvēka balsi, tādēļ tās kļuvušas par populāriem mājas mīluļiem. Papagaiļi parasti dzīvo ilgāk nekā lielākā daļa citu dzīvnieku. Ir reģistrēts, ka papagailis nodzīvojis pat 82 gadus. Daudzu papagaiļu sugu izdzīvošana mūsdienās ir apdraudēta, tā kā tos gan medī, gan ķer dzīvus pārdošanai, gan izcērt mežus, iznīcinot to dzīves vidi.
Izplatība
Papagaiļi mājo abu pusložu tropu un subtropu joslā: Austrālijā un Okeānijā, Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā, Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā un Āfrikā. Vairākas Karību un Klusā okeāna salas ir mājvieta endēmām sugām. Dažas sugas sastopamas arī vēsajā mērenajā joslā (Dienvidamerikā un Jaunzēlandē). Lielākā sugu dažādība mājo Austrālāzijā un Dienvidamerikā.[4]
Izplatības areāls vistālāk uz ziemeļiem (ASV dienvidos) sniedzas trīs sugām: resnknābja papagailim (Rhynchopsitta pachyrhyncha), zaļajam papagailim (Psittacara holochlorus) un Karolīnas papagailim (Conuropsis carolinensis). Pēdējais gan mūsdienās ir izmiris. Vairākas sugas introducētas mērenā klimata reģionos, ārpus to dabīgā izplatības areāla. Tās ir tur iedzīvojušās un izveidojušas stabilas populācijas, piemēram, Ņujorkas pilsētā,[5] Lielbritānijā,[6] Beļģijā,[7] Spānijā[8][9] un Grieķijā.[10]
Tikai dažas sugas ir pilnībā nometnieki vai gājputni, bet lielākā daļa sugu ir kaut kas pa vidu šīm divām kategorijām. Mūsdienās joprojām papagaiļu vietējā rakstura pārlidojumi un klejojumi nav līdz galam izprasti un izpētīti.[11] Izteikti gājputni ir 3 sugas: oranžvēdera papagailis (Neophema chrysogaster), zilspārnu papagailis (Neophema chrysostoma) un bezdelīgu papagails (Lathamus discolor).[12]
Izskats un īpašības
Papagaiļi atkarībā no sugas ir ļoti dažādos izmēros. Mazākais kārtā ir rudsejas pundurpapagailis (Micropsitta pusio), kura garums ir 8 cm, bet svars 10 g.[13] Lielākā augumā ir hiacinšu ara (Anodorhynchus hyacinthinus), kuras ķermeņa garums ir apmēram 1 m,[14] bet smagākais ir kakapo (Strigops habroptila), kura svars var sasniegt 4 kg.[15]
Knābis un kājas
Papagaiļi ir viena no atpazīstamākajām putnu grupām. To visrakturīgākā pazīme ir spēcīgais, platais, āķveidīgais knābis. Īpaši masīva ir knābja augšējā daļa, kas pārliecas pāri apakšējai. Tā nav savienota ar gakvaskausu, ļaujot šo knābja daļu brīvi kustināt un izmantot ar milzīgu spēku. Piemēram, pieaugušas aras kodiena spēks sasniedz 35 kg/cm², kas ir salīdzināms ar liela suņa kodiena spēku.[16]
Apakšējā knābja daļa ir īsāka ar asu, augšup vērstu griešanai piemērotu malu, kas kā šķēru asmenis slīd gar augšējās daļas sienu. Iekšpusē gar knābja malām atrodas papagaiļa taustes receptori, ļaujot ļoti jutīgi manevrēt ar knābi. Papagaiļiem sēklēdājiem ir ļoti jūtīga arī mēle, uz kuras ir tādi paši taustes receptori kā uz knābja. Tādējādi papagailis spēj sēklu vai riekstu mutē iegrozīt tā, lai spētu to saspiest visērtākajā veidā.
Papagaiļiem ir spēcīgas kājas un zigodaktilas pēdas (divi vidējie pirksti vērsti uz priekšu, bet katrā pusē malējie pirksti uz aizmuguri) ar gariem, asiem nagiem. Knābi un asos nagus putni izmanto, lai kāpelētu pa zariem vai turētos tajos. Papagaiļiem kopumā raksturīga vertikāla stāja.
Apspalvojums
Apspalvojums papagaiļiem parasti ir spilgts un košs. Visbiežāk tas ir zaļā krāsā, daudzām sugām apspalvojumā ir arī kaut kas sarkans vai kāda cita koša krāsa. Izņēmums ir kakadu dzimtas sugas, to apspalvojums ir balts vai melns ar krāsainām (sarkanām, rozā vai dzeltenām) detaļām.[17] Kakadu uz galvas ir arī cekuls, kuru tie spēj gan sasliet, gan pieglaust.[18] Papagaiļiem abi dzimumi parasti ir līdzīgi, taču dažu sugu apspalvojumam raksturīgs dzimumu dimorfisms, piemēram, smalkajam papagailim (Eclectus roratus).[19] Dažām sugām apspalvojuma krāsas atšķirības ir ultravioleto staru spektrā, kas cilvēkam nav redzamas.[20][21]
Redze
,_Parc_de_Woluwe,_Brussels,_Belgium.jpg)
Visiem papagaiļiem ir liela galva ar augstu un laterāli novietotām acīm. Tādējādi papagaiļiem ir atšķirīgs redzes lauks, salīdzinot ar citiem putniem. Tie spēj, negrozot galvu, redzēt tieši zem knābja gala un virs galvas, kā arī tālu aiz galvas. Papagaiļiem ir arī samērā plats binokulārās redzes leņķis, lai gan tas nav tik plats kā primātiem.[22]
Uzvedība
Papagaiļi bieži pulcējas lielos, trokšņainos baros, kuros putni sazinās atsaucoties, balsīm variējot no skarbiem ķērcieniem līdz spalgiem spiedzieniem. Barojoties mēdz izmantot kājas, barību satverot ar pirkstiem un turot tā, lai to varētu apstrādāt ar knābi. Novērots, ka papagaiļi, izmantojot kāju, ir vai nu izteikti kreiļi, vai labroči.[18] Lai arī vairums papagaiļu barojas kokos, daudzas sugas pēc barības mēdz nolaisties arī uz zemes, pārvietojas ejot, grozoties no viena sāna uz otru.[22] Lielākā daļa sugu ir aktīvas dienas laikā, bet dažas naktī, piemēram, kakapo pa dienu guļ, bet barību meklē naktī.[4]
Inteliģence
Daudzas papagaiļu sugas spēj atdarināt cilvēka valodu, bet, piemēram, pelēkais Kongo papagailis (Psittacus erithacu) spēj vārdus asociēt ar to jēgu un veidot vienkāršus teikumus. Ja salīdzina smadzeņu masu ar ķermeņa masu, tad šī attiecība ir līdzīga kā augstākajiem primātiem.[23]
Barība
Papagaiļi galvenokārt barojas ar sēklām, riekstiem, augļiem, pumpuriem, ziediem, nektāru un ziedputekšņiem. Dažas sugas barojas arī ar dzīvnieku izcelsmes barību, piemēram, ar posmkājiem, kukaiņu kāpuriem un maitu. Daudzām sugām visiekārojamākā barība ir sēklas. Novērots, papagaiļi ēd augļus tieši tādēļ, lai tiktu pie sēklām. Tā kā sēklu kodoli samērā bieži ir aizsargāti ar indīgām miziņām, papagaiļi pirms kodola norīšanas, to rūpīgi izloba un notīra pirms norij.[24]
Ligzdošana
Vairums sugu veido ilglaicīgus, monogāmus pārus, kas paliek kopā arī ārpus vairošanās sezonas, pat tad, ja papagaiļi veido lielus barus. Pāris savstarpējo pieķeršanos stiprina un izrāda, savstarpēji tīrot viens otra apspalvojumu.[11] Pāri parasti ligzdo atsevišķi, bet ir sugas, kas ligzdo milzīgās kolonijās, līdz 70 000 pāru.[25] Dažām sugām ir raksturīga kooperatīvā mazuļu audzināšana. Ļoti reti papagaiļiem sastopama poligāmija vai grupveida perēšana, kad vairākas mātītes veido vienu kopīgu perējumu.[26]
Gandrīz visām sugām, izņemot dažas, ligzda atrodas koka, klints vai stāvkrasta zemes dobumā. Kopumā tikai 5 papagaiļu sugas būvē koka zaros ligzdu un 3 sugas ligzdo uz zemes. Daudzas sugas ligzdošanai izmanto termītu mājas.[27][28] Alu pāris parasti izrok kopīgi. Alas dziļums ir 0,5—2 m. Ligzdas vieta parasti ir izklāta ar koka gabaliņiem, skaidām un lapām. Ja ir iespējams, pāris izmanto jau esošu dobumu vai alu, un starp pāriem ir milzīga konkurence par labākajām ligzdošanas vietām.[25]
Dējumā parasti ir 2—8 olas. Inkubācijas periods ilgst 18—30 dienas, perē abi vecāki. Mazuļi išzķiļas gandrīz kaili, tos sedz plānas pūciņas. Pirmās divas nedēļas mazuļi ir akli. Apmēram 3 nedēļu vecumā sak augt apspalvojums. Papagaiļi, atkarībā no sugas, kļūst pieauguši 1—2 gadu vecumā.[4]
Sistemātika
Papagaiļveidīgo kārta (Psittaciformes)[2]
- Jaunzēlandes papagaiļu virsdzimta (Strigopoidea)
- Jaunzēlandes papagaiļu dzimta (Strigopidae)
- Kakadu virsdzimta (Cacatuoidea)
- Kakadu dzimta (Cacatuidae)
- Papagaiļu virsdzimta (Psittacoidea)
- Papagaiļu dzimta (Psittacidae)
- Vecās pasaules papagaiļu dzimta (Psittaculidae)
Atsauces
Literatūra
- The complete encyclopedia of birds and birds migration. Chritopher M. Perrins & Jonathan Elphick. Marshall edition, 2003. ISBN 0-7858-1667-4
Ārējās saites
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Papagaiļi.