Ziemeļamerika

Ziemeļamerikā var izšķirt četrus lielus reģionus: centrālie līdzenumi, vai lielās prērijas, kas izstiepušās no Meksikas līča līdz Kanādas Arktikai, ģeoloģiski jaunas; kalnaini rietumi, ieskaitot Klinšu kalnus, Lielo Baseinu, Kaliforniju un Aļasku; ar pacēlumiem, bet relatīvi līdzeno Kanādas vairogu plakankalni ziemeļaustrumos; un daudzveidīgo austrumu reģionu, kas ietver Apalaču kalnus, piekrastes līdzenumu līdz Atlantijas piekrastei, un Floridas pussalu. Meksika, ar tās garajām plakankalnēm, ūdenskritumiem galvenokārt rietumu reģionos, kaut gan austrumpiekrastes līdzenumos tās izstieptas līdz līcim.

Rietumu kalni ir sašķelti vidusdaļā, klinšainajos apgabalos un piekrastes apgabalos Kalifornijā, Oregonā un Vašingtonas štatā, ar Lielo Baseinu — apgabalos ar mazāku platību — starp tiem. Augstākā virsotne ir Denali Aļaskā.

Kopš 1931. gada Ragbi Ziemeļdakotā oficiāli uzskata par Ziemeļamerikas ģeogrāfisko centru. Atrašanās vieta ir atzīmēta ar 4,5 metrus augstu akmens obelisku.

Kontinenta galējie punkti ir:

• ziemeļu — Kaffeklubenas sala Grenlandes ziemeļu piekrastē,
• dienvidu — Kokosa sala Klusajā okeāna,
• rietumu — Vrangeļa rags Aleutu salās,
• austrumu — Ziemeļaustrumu rags Grenlandē.

Kontinentālās daļas galējie punkti ir:

• ziemeļu — Zenīta rags Būtijas pussalas ziemeļu galā,
• dienvidu — Marjato rags Panamā,
• rietumu — Velsas Prinča rags Aļaskā,
• austrumu — Sentčārlza rags Labradorā.

Klimatu visvairāk iespaido meridionāli izvietotās kalnu grēdas un aukstās straumes kontinenta piekrastē. Kordiljeru dēļ Klusā okeāna ietekme izpaužas tikai rietumu piekrastē. Atlantijas okeāns iespaido plašu Ziemeļamerikas teritoriju līdz pat Kordiljeriem. Aukstās gaisa masas no ziemeļiem brīvi plūst virs līdzenumiem un nokļūst tālu dienvidos.

Ziemeļamerikas vidieni pastāvīgi apdraud postoši virpuļviesuļi - tornado. Tie veidojas, siltajām, mitrajām Atlantijas okeāna gaisa masām sastopoties ar auksto gaisu no Ziemeļu Ledus okeāna. Vēja ātrums var pārsniegt 100 m/s. Gaisa virpulis spēj pacelt un aiznest automobiļus, sagraut ēkas.

Savukārt Meksikas līcī un Karību jūrā bieži plosās tropiskie cikloni - taifūni. Tie saceļ ļoti augstus viļņus, kas noposta piekrasti, un atnes stipras lietusgāzes.

Ziemeļamerikas klimats un daba ir ļoti daudzveidīgi, jo kontinents ir izstiepts gan ziemeļu - dienvidu, gan austrumu - rietumu virzienā.

Kontinentā ir trīs lielas valstis: Kanāda (tai pieder dažas lielas salas Ziemeļamerikas krastos, ieskaitot Vankūveras salu un Karalienes Šarlotes salas rietumos, Prinča Edvarda salu, Ņūfaundlendu un Keipbretonas salu austrumos, un Elsmīra salu, Bafina salu, un Viktorijas salu ziemeļos Kanādas arktiskajā arhipelāgā); Meksika (ieskaitot Reviljahihedo arhipelāgu un salīdzinoši mazākas salas tuvāk piekrastei); un lielākā daļa Amerikas Savienoto Valstu (ieskaitot Aleutu salas, Aļasku, bet ne ASV Havaju štatu, kas atrodas Klusajā okeānā).

Kontinenta galējajās dienvidu daļās, relatīvi mazajā apgabalā sauktā par Centrālameriku, ir valstis: Beliza, Kostarika, Salvadora, Gvatemala, Hondurasa, Nikaragva un Panama.

Amerikas Savienotās Valstis un Kanādu dažreiz dēvē par Angloameriku, kamēr pārējo Ziemeļameriku (neieskaitot Grenlandi un dažas salas) un Dienvidameriku — par Latīņameriku.

Apzīmējums "Ziemeļamerika" tiek lietots arī citur, ne tikai ģeogrāfijā, tas var nozīmēt dažādas lietas dažādiem cilvēkiem. Daudziem ASV amerikāņiem un kanādiešiem apzīmējums ir tikai vispārīgā lietošanā, tiek bieži lietots, lai apzīmētu tikai "tikai Amerikas Savienotās Valstis un Kanādu", neietverot Meksiku un Centrālamerikas valstis, ja vien kontekstā tas nav skaidri pateikts, tām arī jābūt iekļautām (piemēram, specifiski attiecībā uz Meksiku, kad runāts tiek par NAFTA). Tas ir kultūras un ekonomikas aspektu dēļ, jo ASV un Kanāda ir daudz līdzīgākas viena otrai, salīdzinot ar pārējām Ziemeļamerikas valstīm. Meksikāņi tomēr apzinās, ka ir Ziemeļamerikas daļa un un vēlas tikt uzskatīti par tās daļu. Bet Centrālamerikas iedzīvotāji lielākoties neiebilst, ka viņus dēvē par centrālamerikāņiem.

Dienvidaustrumos kontinenta malā atrodas salu ķēdes, teritorijas sauktas par Antiļu vai Karību salām, kas ietver:

• Angilju (Britu kolonija)
• Antigvu un Barbudu
• Arubu (Nīderlandes daļa)
• ASV Virdžīnas (ASV teritorija)
• Bahamu Salas
• Barbadosu
• Britu Virdžīnu salas (Britu kolonija)
• Dominiku
• Dominikānu
• Grenādu
• Gvadelupu (Francijas daļa)
• Haiti
• Jamaiku
• Kaimanu Salas (Britu kolonija)
• Kubu
• Martiniku (Francijas daļa)
• Montserratu (Britu kolonija)
• Navasas salas (ASV teritorija)
• Nīderlandes Antiļu salas (Nīderlandes daļa)
• Puertoriko (ASV teritorija)
• Sentkitsu un Nevisu
• Sentlūsiju
• Seintvinsentu un Grenadīnas
• Trinidādu un Tobāgo
• Tērksu un Kaikosu (Britu kolonija)

Ziemeļamerikai tiek pieskaitīta arī Britu kolonija Bermuda, kas atrodas Atlantijas okeānā, kā arī Grenlande, kas ir Dānijas Karalistes daļa un lielākā sala pasaulē, un Senpjēra un Mikelona, atrodama pie Kanādas krastiem, pēdējā no Francijas teritorijām Amerikas ziemeļos.

Valstu platība un iedzīvotāju skaits

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ziemeļamerika.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• https://web.archive.org/web/20060426171101/http://www.america-norte.com/america-norte-mapa.htm