Soda kartīte
Soda kartīte ir futbolā izgudrots un dažādos sporta veidos lietojams tiesneša signāls spēlētājam un apkārtējiem, ka spēlētājs (retāk — komanda, treneris vai cits komandas pārstāvis) par kaut ko tiek sodīts. Apliecinot sodu, tiesnesis kartīti izvelk no kabatas un demonstratīvi parāda spēlētājam, paceļot to virs galvas. Visbiežāk tiek lietotas dzeltenas krāsa kartīte kā brīdinājums un sarkanas krāsas kā noraidījums. Retos gadījumos kartītes var tikt izmantotas nevis kā soda, bet kā citas informācijas signāls.
Vēsture
Krāsu kartītes izgudroja britu tiesnesis Kens Estons (Ken Aston) pēc tam, kad 1966. gada pasaules čempionātā vairāki spēlētāji un treneris nebija sapratuši tiesneša izteiktu noraidījumu vienam no spēlētājiem. Lai atvieglotu saprašanos starp dažādu valodu runātājiem, Estons izdomāja visiem redzamu kartīšu sistēmu, abas krāsas ņemot no luksofora signāliem.
Sarkano un dzelteno kartīti ieviesa, sākot ar nākamo — 1970. gada pasaules futbola čempionātu. Pēc tam ideju pārņēma daudzi citi sporta veidi, bieži — pielāgojot kartīšu nozīmi saviem noteikumiem.
Kartīšu lietošana dažādos sporta veidos
Dzeltenās un sarkanās kartītes
Starp sporta veidiem, kuros noteikumi paredz dzelteno kartīšu lietošanu kā brīdinājumu un sarkano — kā izraidījumu no spēles, ir: bendijs,[1] futbols,[2] rokasbumba,[3] ūdenspolo un vieglatlētika.[4] Divas vienas spēles/sacensības laikā pēc kārtas saņemtas dzeltenās kartītes bieži (piemēram, futbolā) nozīmē automātiski saņemamu sarkano.
Īpaši varianti
- Badmintonā sarkanā kartīte arī ir brīdinājums, otra sarkanā noved pie melnās — noraidījuma.[5]
- Jāšanas sportā dzeltenā kartīte ir noraidījums, kuru jātnieks drīkst ignorēt, bet pēc tam pierādot savu taisnību disciplinārajai komisijai.[6]
- Kriketā un florbolā lieto tikai sarkano kartīti.[7][8]
- Lauka hokejā, maglu kalambolā jeb kvidičā, regbijā un kanupolo dzeltenā kartīte dod īslaicīgu noraidījumu, sarkanā — noraidījumu līdz spēles beigām.[9][10][11][12][13]
- Paukošanā un volejbolā sarkanā kartīte nozīmē papildu punktu pretiniekam.[14]
- Rokasbumbā īslaicīgos noraidījumus tiesnesis parāda nevis ar kartīti, bet ar žestu.[3]
- Soļošanā pie diskvalifikācijas noved tikai trīs sarkanās kartītes no dažādiem tiesnešiem vienā gājienā.[15]
- Vieglatlētikā brīdināšanai un noraidīšanai papildus lieto arī diagonāli dalītas divkrāsu dzeltenmelnas un sarkanmelnas kartītes.
Citas kartīšu krāsas
Zaļā kartīte var norādīt uz dažādiem notikumiem: kļūdaina brīdinājuma atcelšanu (vieglatlētikā), brīdinājumu par nesportisku uzvedību (kanupolo un dažās mazās futbola līgās),[16] mazo brīdinājumu (trīsstūraina zaļa kartīte lauka hokejā). Ir bijis eksperiments futbolā, kurā zaļā kartīte nozīmēja noraidījumu ar tiesībām aizvietot spēlētāju.[17]
Baltā kartīte bendijā papildus parastajām kartītēm tiek lietota, lai apzīmētu piecu minūšu sodu komandai, bet zilā kartīte — lai apzīmētu desmit minūšu sodu.
Zilā kartīte tiek lietota arī citos sporta veidos: telpu futbolā kā zīme īslaicīgam noraidījumam (Amerikā) vai noraidījumam ar aizstāšanu (Eiropā), maglu kalambolā un pludmales futbolā īslaicīgam noraidījumam, un rokasbumbā kā papildinājums sarkanajai, aicinot disciplināro komisiju pieņemt mērus. Toties Grieķijas futbolā zilā kartīte var tikt parādīta kā pateicība par godīgu spēli.[18]
Melnā kartīte ir diskvalifikācijas signāls paukošanā un badmintonā.