Somijas pilsoņu karš

Kopš 1809. gada Somija atradās Krievijas Impērijas sastāvā kā Somijas lielhercogiste un baudīja autonomiju iekšējās lietās. 1899. gadā imperators Nikolajs II sāka ierobežot Somijas autonomiju, tika uzsākta pārkrievošana. Tas somos izraisīja separātiskas tieksmes. Aktivizējās arī revolucionāras un anarhistiskas grupas. 1899. gadā dibināta Somijas strādnieku partija (kopš 1903. gada — Somijas sociāldemokrātiskā partija). Pēc 1905. gada revolūcijas 1906. gadā imperators atļāva sasaukt Somijas parlamentu.

Pirmā pasaules kara laikā Vācija Krieviju uzskatīja par vietu, kur varētu iegūt vitāli svarīgus produktus militārajām un valsts vajadzībām. Tā kā Vācijai bija jākaro divās frontēs, tā centās salauzt Krieviju, finansējot revolucionārus (piemēram, boļševikus) un separātistu grupas (piemēram, somu aktīvistus). Ja Vācijai izdotos kontrolēt Somijas teritoriju, tās armija varētu ieiet Petrogradā un iespiesties ziemeļaustrumos līdz pat Kolas pussalai, kura ir bagāta ar minerāliem. 1915. gada janvārī tika izveidota 200 vīru vienība no somu brīvprātīgajiem, kuri uzskatīja Vāciju par vienīgo cerību iegūt Somijai neatkarību no Krievijas. Karavīru apmācība sākās 25. februārī, un līdz 1915. gada rudenim somu jēgeru (somu: Jääkärit) skaits sasniedza gandrīz 2000.

1916. gada parlamenta vēlēšanās sociāldemokrāti ieguva vairākumu. Pēc Krievijas Februāra revolūcijas 1917. gada martā sociāldemokrāta Oskari Tokoi vadībā tika izveidots jauns Senāts (ministru kabinets), kurā iekļāva gan sociālistu, gan citu partiju pārstāvjus. Praktiski Senāts nespēja kontrolēt situāciju Somijā, jo impērijas kārtības institūcijas nedarbojās, un reāli politiskais spēks pārvietojās uz ielām, strādniekiem un karavīriem rīkojot masu mītiņus. Revolūcija bija izraisījusi bezdarbu un augstu inflāciju.Krievijas sociāldemokrātiskā (boļševiku) partija veicināja padomju izveidošanos arī Somijā.

18. jūlijā Somijas parlaments apstiprināja sociāldemokrātu projektu par varas pārņemšanu un pasludināja Somijas lielhercogistes neatkarību no Krievijas iekšējās lietās un ierobežoja Krievijas Pagaidu valdības kompetenci tikai ar militāro un ārējo politiku. Krievijas Pagaidu valdība šo likumu noraidīja un atlaida parlamentu; parlamenta ēku ieņēma Krievijas karaspēks.

Pieaugot bezdarbam, inflācijai un preču cenām, Senātā esošie kreisie zaudēja reputāciju. Pēc iedzīvotāju uzbrukumiem pārtikas noliktavām augustā atkāpās sociāldemokrāti, Senātā atstājot tikai buržuāziskās partijas.1917. gada 1. un 2. oktobrī notika parlamenta vēlēšanās, kurās sociāldemokrāti palika mazākumā. Tas radikalizēja strādnieku kustību un samazināja atbalstu parlamentārās cīņas metodēm.

1917. gada rudenī varas vakuuma apstākļos sāka veidoties vietējā zemessardze (civilā gvarde), kuru veidoja konservatīvie akadēmiķi, rūpnieki, zemju īpašnieki un aktīvisti.Pirmie somu jēgeri Somijā ieradās jau 31. oktobrī, atvedot līdzi lielu daudzumu ieroču. Arī strādnieki sāka apbruņoties, veidojot Strādnieku gvardes (Sarkanās gvardes) vienības. Armijas, flotes un strādnieku izpildkomitejas priekšsēdētājs Somijā no 1917. gada vidus bija latviešu boļševiks Ivars Smilga.1. novembrī sociāldemokrāti izvirzīja bezkompromisa programmu "Mēs pieprasām", kurā tika prasīts anulēt parlamenta vēlēšanu rezultātus un izformēt civilo gvardi.Oktobra revolūcijas rezultātā 1917. gada 7. novembrī Krievijā pie varas nāca kreisi noskaņotie boļševiki. Kad programma "Mēs pieprasām" netika uzklausīta, sociālisti 14. — 19. novembrī sāka vispārējo streiku.Savukārt Somijas jaunievēlētais parlaments pirmoreiz sanāca 15. novembrī.Sociāldemokrāti sasauca ārkārtas sapulci 25. — 27. novembrī, kurā parlamentārās cīņas metodes piekritēji guva virsroku pār revolūcijas piekritējiem. Sociāldemokrāti turpināja piedalīties parlamenta darbā, bet mazākuma kreisais spārns vēlāk atdalījās un gatavojās bruņotai cīņai savu mērķu sasniegšanai (pēc kara 1918. gada augustā Padomju Krievijā uz tā pamata tika dibināta Somijas komunistiskā partija).27. novembrī izveidots Senāts ar konservatīvi noskaņoto Pēru Ēvindu Svīnhūvudu vadībā.

1917. gada 6. decembrī Somijas parlaments pasludināja valsts neatkarību.Pa to laiku vācu armija, izmantojot boļševiku paziņojumus par nevēlēšanos karot, bija sākusi uzbrukumu Austrumu frontē, vēloties ieņemt pēc iespējas vairāk teritorijas Krievijā. Uzbrukumu Petrogradai padomju spēkiem izdevās apturēt, un sākās miera sarunas. Bažījoties par to, ka vācu uzbrukums varētu atsākties, Ļeņins nolēma dot pašnoteikšanās tiesības perifērijas tautām, lai koncentrētu spēkus uz padomju republikas izdzīvošanu. Somijas neatkarību Krievijas boļševiku valdība atzina 1918. gada 4. janvārī. Drīz pēc tam arī citas valstis to atzina par neatkarīgu valsti. Par pirmo Padomju Krievijas pilnvaroto pārstāvi Somijā tika iecelts Ivars Smilga, kas vēlāk aktīvi iesaistījās pilsoņu kara organizēšanā.

Saspīlējums starp sarkanajiem un baltajiem pieauga. Lielākās lokālas sadursmes notika 9. — 21. janvārī Somijas dienvidos un dienvidaustrumos.12. janvārī parlaments pilnvaroja Svīnhūvuda Senātu ieviest valstī kārtību. 15. janvārī bijušais Krievijas Impērijas ģenerālis Karls Gustavs Mannerheims tika iecelts par Balto gvardu virspavēlnieku, un 25. janvārī Baltie gvardi tika pārdēvēti par Somijas balto armiju. Armijas štābs tika izveidots Vāsā. Āltonena vadītie Sarkanie gvardi kontrolēja Somijas dienvidu rajonus.

Lai iegūtu ieročus un neitralizētu lielākās krievu armijas bāzes, baltie Somijas rietumos un austrumos 21. — 23. janvārī atbruņoja Krievijas garnizonus, kuri neizrādīja pretestību.Lai arī Padomju Krievija oficiāli atzina Somijas neatkarību, tā slepeni mudināja Somijas sarkanos sākt sacelšanos. Padomju Krievija nevarēja atklāti iesaistīt krievu militāros spēkus, jo tas varētu provocēt uzbrukumam Vāciju Austrumu frontē laikā, kad notika miera sarunas. Ļeņins 13. janvārī Āltonenam apsolīja militāru atbalstu, un 23. janvārī uz Somiju tika nosūtīti ar ieročiem piekrauti vilcieni, kurus pavadīja Sarkanie gvardi. Baltie gvardi 27. janvārī mēģināja pārtvert vilcienus pie Viborgas. Bojā gāja 20—30 karotāji.

26. janvārī Sarkanie nolēma sākt sacelšanos. Strādnieku gvardes vienības tika apvienotas Sarkanajā gvardē. 27. janvārī 23:00 Helsinku strādnieku nama, kurā bija izvietojies Sarkano štābs, tornī tika iedegta sarkana laterna, simbolizējot sacelšanās sākumu. Pirmajā vakarā Sarkanajiem izdevās ieņemt tikai dzelzceļa staciju. Pilsēta viņu kontrolē nonāca nākamajā dienā. Senatoriem izdevās aizbēgt. Arī citās lielākajās Dienvidsomijas pilsētās Sarkanie pārņēma varu.28. janvārī ar Kullervo Manneru priekšgalā izveidota Tautas pilnvaroto padome, kas sevi pasludināja par valsts revolucionāro valdību.

28. janvāra rītā Baltie veica lielu operāciju Ostrobotnijā, atbruņojot Sarkano atbalsta bāzi.Senāts pārcēlās uz Vāsu, kuru nevarēja sasniegt Sarkano flote, un tā tika iesaukta par Vāsas Senātu. Pašam Svīnhūvudam Vāsā izdevās ierasties tikai martā.

Februārī karš ieguva pozīciju raksturu. Vienlaidu frontes līnijas nebija, bet atsevišķas Sarkano un Balto vienības stāvēja viena otrai pretī pie apdzīvotām vietām un uz lielākajiem ceļiem.Nosacīta fronte izveidojās līnijā Pori — Ikālinena — Kuru — Vilpula — Lenkipohja — Padasjoki — Heinola — Mentiharju — Savitaipale — Lapēnranta — Antrea — Rautu. Tā gandrīz nemainījās līdz marta vidum. Abām pusēm aizmugurē palika pretošanās centri, kuri tika likvidēti līdz februāra beigām. Balto aizmugurē tādi bija Oulu, Tornio, Kemi, Rāhe, Kuopio un Varkausa. Sarkano aizmugurē: Ūsikaupunki, Siuntio — Kirkonummi un Porvo.

Karotāju skaits katrā pusē bija no 50 000 līdz 90 000. Ja Sarkanajiem gandrīz visi bija brīvprātīgie, tad Baltajiem brīvprātīgie bija tikai 11 000 — 15 000, bet pārējie tika iesaukti Balto formējumos pēc tam, kad 18. februārī tika izsludināta vispārējā karaklausība.Pēc Brestļitovskas miera sarunu sākšanās somu jēgeri atvaļinājās no Vācijas Impērijas armijas un gatavojās doties mājup, lai turpinātu cīņas Somijā.25. februārī Vāsas ostā no Liepājas atgriezās 950 jēgeru, kas gandrīz visi iestājās Somijas valdības armijā. Bijušais Somu jēgeru bataljona komandieris Eduards Ausfelds kļuva par Somijas armijas pulkvedi.

Karadarbība notika galvenokārt gar dzelzceļa līnijām, kas bija svarīgas karavīru un materiālu transportēšanai. Viens no svarīgākajiem mērķiem abām pusēm bija transporta mezgls Hāpameki, uz ziemeļiem no Tamperes, kuru Baltie ieņēma janvāra beigās. Karēlijas zemesšaurumā Baltie centās ieņemt dzelzceļu, kas Viborgu savienoja ar Petrogradu. Citi svarīgi dzelzceļa mezgli bija Kouvola, Rīhimeki, Tampere un Toijala.

1. martā starp Somijas Sociālistisko Strādnieku Republiku un Padomju Krieviju tika noslēgts miera līgums. Sarkanie somi nevēlējās ciešu aliansi ar boļševikiem, jo vairākos jautājumos viņu uzskati atšķīrās. Lai atrisinātu robežstrīdus, tika nolemts apmainīties ar teritorijām: artilērijas bāze Ino Karēlijas zemesšaurumā tika atdota Krievijai, pretī saņemot Petsamo ziemeļos ar izeju pie jūras.

3. martā starp Vāciju un Padomju Krieviju tika noslēgts Brestļitovskas miera līgums, kas cita starpā paredzēja bijušās Krievijas Impērijas karaspēka izvešanu no Somijas (aptuveni 30 000 vīru). Līdz marta beigām Krievijas armija lielākoties bija izvesta. Somijā Sarkano pusē karoja 7000 — 10 000 brīvprātīgo krievu karavīru (gan tie, kas atradās Somijā agrāk, gan tie, kas ieradās no Petrogradas Sarkanajiem palīgā).

Februārī Mannerheims nolēma Balto galveno uzbrukumu vērst Tamperei. 16. martā sākās uzbrukums Lengelmeki, 65 km uz ziemeļaustrumiem no Tamperes. Tajā pašā laikā Baltie pievilka spēkus Tamperes ziemeļos un ziemeļrietumos. Kaujā par Tamperi piedalījās aptuveni 16 000 Balto un 14 000 Sarkano. Galvenais pilsētas aizsardzības organizators bija Hugo Salmela, kurš gāja bojā 28. martā.Lai arī daudzas Sarkano vienības neizturēja uzbrukumu un dažas panikā atkāpās, tomēr daļa vienību drosmīgi cīnījās, tādējādi Balto virzīšanās uz priekšu bija lēna.

24. martā ieņemta Kangasala un Lempēle (Tamperei no austrumiem un dienvidiem). 25. martā ieņemta Siuro (Nokias tuvumā) un Ilejervi (Tamperei no rietumiem), tādējādi pilnībā ielencot Tamperi.

28. martā sākās pilsētas ieņemšana. Cīņas bija nežēlīgas, un dažās Balto vienībās tika zaudēti 50 % karotāju. Uzbrukums bija sācies Zaļajā ceturtdienā, bet no 29. marta līdz 2. aprīlim cīņas pierima. Pēdējais kaujas posms sākās 3. aprīlī 02:30. Pēc artilērijas apšaudes sākās Balto uzbrukums. Līdz vakaram tika ieņemta pilsētas austrumdaļa līdz Tammerkoski upei. Sarkano mēģinājums pārraut aplenkumu no ārpuses gar Helsinku—Tamperes dzelzceļa līniju bija neveiksmīgs. Pilsētas rietumdaļas, kura bija nopietnāk aizsargāta, ieņemšana pabeigta starp 4. un 5. aprīli. Dažiem simtiem Sarkano izdevās izrauties no aplenkuma. Sarkangvardi padevās 6. aprīlī.

Baltie kaujā par Tamperi zaudēja 700—900 vīru, tai skaitā 50 jēgeru. Sarkanie zaudēja 1000—1500 karotāju. Tika sagūstīti aptuveni 11 000 — 12 000 sarkangvardu. Ar Tamperes ieņemšanu Sarkanie bija morāli salauzti un lēnām atkāpās uz austrumiem.

Somijas nacionālisti jau kopš 1917. gada rudens aicināja Vāciju palīdzēt atbrīvoties no Krievijas hegemonijas. Vācija kavējās ar bruņotu spēku nosūtīšanu uz Somiju, jo tā risināja pamiera sarunas ar Padomju Krieviju, lai koncentrētos uz Rietumu fronti. Kad 10. februārī boļševiki noraidīja Vācijas priekšlikumus, Vācija manīja savu nostāju. 14. februārī Somijas Senāta pārstāvji Berlīnē oficiāli lūdza Vācijai palīdzību, un Vācijas Impērijas militārā padome nolēma sūtīt karaspēku uz Somiju.

18. februārī Vācija sāka uzbrukumu Austrumu frontē. Krievijas karaspēks strauji atkāpās, un Padomju Krievija bija spiesta noslēgt Brestļitovskas miera līgumu. Saskaņā ar līgumu Ukraina, Polija, Baltija un Somija nokļuva Vācijas ietekmes sfērā. Iesaistīšanās Somijas pilsoņu karā Vācijai ļautu piekļūt Krievijas ziemeļrietumiem, tādēļ 8. martā Lielbritānija Murmanskā izsēdināja bruņotās vienības, lai to nepieļautu.

5. martā Vācijas jūras eskadra izcēlās Olandu salās. Līdz kontinentālajai Somijai kuģi netika, jo jūru klāja biezs ledus.

7. martā Berlīnē noslēgts miera līgums starp Somiju un Vācijas Impēriju (tas Helsinkos ratificēts 1918. gada 11. jūnijā). No Somijas puses to parakstīja Edvards Jelts un Rafaels Ēriks, no Vācijas puses — kanclers Georgs fon Fertlings.^[4]

3. aprīlī Hanko pussalā, 127 km uz rietumiem no Helsinkiem, izcēlās 10 000 vīru liela Baltijas jūras divīzija (Ostsee-Division) Rīdigera fon der Golca vadībā. Tā devās uz ziemeļiem un Helsinkiem, pa ceļam iesaistoties nelielās sadursmēs ar Sarkanajiem gvardiem.

Kauja par Helsinkiem

11. aprīlī neveiksmīgi beidzās miera sarunas starp vācu spēkiem un Sarkano gvardi. 12. aprīļa rītā 2000—3000 vācu brigāde fon Čirska vadībā no ziemeļrietumiem sāka uzbrukumu Helsinkiem, virzoties gar Helsinku—Turku dzelzceļa līniju.Pilsētu jau bija pametusi Sarkano vadība un Krievijas jūras flotes kuģi, bet bija palikušas daudzas Sarkanās gvardes vienības (aptuveni 8000 — 9000 vīru). Vācu jūras eskadra Meurer bloķēja ostu, apšaudīja pilsētas dienvidu daļu un izsēdināja desantu Katajanokā. Vislielākā pretestība bija Strādnieku namā, dzelzceļa stacijā, Sarkano štābā Smolna, Senāta Universitātes rajonā un bijušajos Krievijas armijas garnizonos. Vietējie Helsinku Baltie gvardi, kuri kara laikā bija slēpušies, pievienojās kaujā par pilsētu. Līdz 12. aprīļa vakaram lielākā daļa pilsētas dienviddaļas un visa rietumu daļa bija vāciešu kontrolē. 13. aprīlī vācu spēki ieņēma tirgus laukumu, Smolna, Prezidenta pili un Senāta—Ritarihuone rajonu. Kaujā iesaistījās arī 2000—3000 lielā Volfa brigāde, kas no ziemeļiem devās uz Helsinku austrumdaļu. Vācu artilērija sagrāva Strādnieku namu, kas ar sarkano laternu bija kļuvis par somu revolūcijas simbolu. 13. aprīļa dienas vidū pilsētas austrumdaļa bija ieņemta. Neliela šaudīšanās notika līdz vakaram, bet Sarkano snaiperi turpināja aktivitāti vēl vairākas dienas.Kaujā krita 100—200 vācu karavīru, 300 sarkangvardu un 20 baltgvardu. Aptuveni 8000 Sarkano tika sagūstīti.Atzīmējot pilsētas atbrīvošanu, 14. aprīlī vācu spēki sarīkoja militāro parādi.

Vācu spēku tālākā darbība

7. aprīlī krastā, 87 km uz austrumiem no Helsinkiem, izcēlās 3000 vīru vienība Oto fon Brandenšteina vadībā un ieņēma Lovīsu.18. aprīlī pēc smagām kaujām Brandenšteina brigāde ieņēma Lahti. Nākamajā dienā tā sastapās ar Balto somu Rietumu armiju, tādējādi pārraujot Sarkano gvardu teritoriju divās daļās. Brigāde tika pievienota Baltijas jūras divīzijai.

Savukārt Golca spēki 18. aprīlī sāka virzīties tālāk ziemeļu virzienā uz Rīhimeki.No 21. līdz 22. aprīlim tie ieņēma Hivinkē un Rīhimeki. Ciešot lielus zaudējumus, pirmoreiz sastopoties ar Sarkano frontes daļām, 26. aprīlī Golca spēki ieņēma Hemēnlinnu. Nākamajā dienā tie sastapās ar Balto somu Rietumu armiju.

Ielenkti no visām pusēm, Sarkanie centās izlauzties uz austrumiem. No ziemeļiem tos spieda Baltie gvardi, Golca divīzija nodrošināja rietumu un dienvidu pusi, bet Brandenšteina brigāde — austrumus. 2. maijā ielenktais Sarkano spēku rietumu grupējums padevās.