Totālais karš
Totālais karš ir karadarbība, kurā visas iesaistītās valstis izmanto visus tām pieejamos resursus un metodes, lai sakautu ienaidnieku. Šāda veida karadarbība notiek jau kopš seniem laikiem, taču 19. gadsimta beigās un vēlāk, līdz ar Ženēvas konvencijām par karadarbību, tā kļuva par atsevišķu kategoriju.
Totālā kara koncepciju savā grāmatā 1935. gadā aprakstīja Erihs Lūdendorfs.
Totālā kara metožu izmantošanas piemēri
20. gadsimtā
20. gadsimta sākumā vācu militāro teorētiķu izstrādātā totālā kara koncepcija, kas daļēji balstījās uz Francijas—Prūsijas kara pieredzi, bija šāda: mūsdienu karš nav armiju karš, bet gan nāciju karš. Līdz ar to, lai uzvarētu, ir nepieciešams, no vienas puses, mobilizēt visus "savas" nācijas resursus, no otras puses, visaptveroši iedarboties pret naidīgo nāciju (tostarp ar tādām metodēm kā propaganda, ar dažādiem līdzekļiem īstenots terors, karagūstekņu un civiliedzīvotāju masveida slepkavības, mājokļu un pārtikas krājumu iznīcināšana, pilsētu nomākšana badā u. c.), lai salauztu tās gribu un liktu tai pieprasīt no savas valdības pārtraukt pretošanos.
Totālā kara ideja bija Trešā Reiha vadības militārās doktrīnas pamatā, kas praktiski izmantoja to, izstrādājot uzbrukuma plānus Otrā pasaules kara laikā. 1943. gada februārī, Reiha tautas apgaismības un propagandas ministrs Jozefs Gebelss savā slavenajā runā aicināja uz totālo karu.
Ārējās saites
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)