Virsmas apgaismojums

Fotometrijā apgaismojums ir gaismas plūsmas daudzums, kas krīt uz virsmas laukuma vienību. To aprēķina pēc formulas:${\displaystyle E=\Phi /S}$, kur E - apgaismojums, Φ - gaismas plūsma (lm), S - virsmas laukums (m²). Plaknes apgaismojumu, ko rada punktveida gaismas avots, aprēķina pēc formulas ${\displaystyle E={\frac {I}{r^{2}}}*cos\alpha }$, kur I - avota gaismas stiprums (lm), r - attālums līdz gaismas avotam (m), α - gaismas staru krišanas leņķis.^[1]

Apgaismojumu raksturo arī spilgtuma funkcija, kas nosaka cilvēka spilgtuma uztveri.

Līdzīgs fizikālais lielums ir gaismas izstarojums - gaismas plūsma uz laukuma vienību, ko izstaro virsma. ^[2]

SI atvasinātajās vienībās apgaismojumu mēra luksos (lx) vai lūmenos uz kvadrātmetru ( cd · sr · m ⁻² ). Pēdu svece ir nemetriska (nav SI sistēmā) apgaismojuma vienība, ko izmanto fotogrāfijā. ^[3]

Apgaismojums agrāk bieži tika saukts par spilgtumu. "Spilgtumu" nevajadzētu izmantot kvantitatīvam aprakstam, bet gan kvalitatīvam aprakstam attiecībā uz fizioloģiskām sajūtām un gaismas uztveri.

Cilvēka acs spēj redzēt nedaudz vairāk par 2 triljonu vienību lielu diapazonu - baltu priekšmetu klātbūtne ir nedaudz pamanāma zvaigžņu gaismā 5 × 10⁻⁵ lx, spilgtajā daļā ir iespējams lasīt lielu tekstu 10⁸ lx lielā apgaismojumā, vai pat apmēram 1000 reižu lielā apgaismojumā nekā tiešos Saules staros, lai gan tas var būt ļoti neērti un var izraisīt ilgstošus pēcattēlus acī.  ^[4]