Ķīles kanāls
Ķīles kanāls vai Ziemeļjūras—Baltijas jūras kanāls (vācu: Nord-Ostsee-Kanal) ir 98 km garš kuģojams saldūdens kanāls, kas savieno Ziemeļjūru ar Baltijas jūru. Sākas pie Brunsbiteles Elbas upes grīvā un beidzas Ķīlē pie Ķīles līča. Kanāls ir pasaulē visintensīvāk lietotais mākslīgais ūdensceļš — gadā to izmanto ap 30 000 kuģu, kas pārvadā ap 100 miljoniem tonnu kravu.[1]
| Ķīles kanāls | |
|---|---|
 | |
| Būvniecības sākums | 1887 |
| Pabeigšanas datums | 1895 |
| Sākuma punkts | Brunsbitele (Ziemeļjūra) |
| Beigu punkts | Ķīle (Baltijas jūra) |
| Slūžas | 2 |
| Garums | 98,26 km |
| Statuss | Atvērts |
  sākums beigas  beigas | |
Vēsture
Pirmais kanāls, kas savienoja Baltijas jūru un Ziemeļjūru tika uzbūvēts, kad šo teritoriju pārvaldīja Dānija—Norvēģija un tas tika pabeigts 1784. gadā. Eideras kanāls savienoja Eideras upes grīvu ar Tenningu rietumu krastā. Kanāls bija 29 m plats un 3 m dziļš, kas ierobežoja kuģu kravnesību ar 300 tonnām.
Jauna kanāla būvniecība tika uzsākta 1887. gadā no Holtenavas pie Ķīles. Ap 9000 strādnieku astoņu gadu laikā to uzbūvēja. Kanālu 1895. gada 20. jūnijā svinīgi atklāja Vācijas ķeizars Vilhelms II un līdz pat 1948. gadam tas saucās par Ķeizara Vilhelma kanālu (Kaiser-Wilhelm-Kanal) par godu ķeizaram Vilhelmam I.
Starp 1907. un 1914. gadu kanāls tika paplašināts, lai pa to varētu kuģot Dreadnought tipa bruņukuģi. Pēc Pirmā pasaules kara Versaļas līgums noteica, ka kanāls ir atvērts visu miera stāvoklī ar Vāciju esošu valstu tirdzniecības un kara kuģiem. 1936. gadā Ādolfs Hitlers šo statusu atcēla; tas atjaunots pēc Otrā pasaules kara.
Atsauces
Ārējās saites
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ķīles kanāls.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)