Andrejs Krastiņš

Darbība Latvijas PSR

Krastiņš dzimis 1951. gada 6. maijā Rīgā. 1966. gadā viņš pabeidza Rīgas 9. astoņgadīgo skolu, trīs gadus vēlāk — Rīgas 50. vidusskolu.^[1] 1974. gadā pabeidzis Latvijas Universitātes juridisko fakultāti.^[2] Līdz 1980. gadam bijis izmeklētājs un Izmeklēšanas nodaļas priekšnieka vietnieks Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldē un Jūrmalas Iekšlietu daļā. No 1983. līdz 1990. gadam darbojies Latvijas PSR advokātu kolēģijā.^[1] No 1978. līdz 1986. gadam Andrejs Krastiņš bija PSKP biedrs, tika izslēgts par nepiedalīšanos partijas organizācijā un biedra naudas nemaksāšanu.^[1]

Atmodas laikā

1988. gadā iestājies LNNK. Ticis ievēlēts partijas padomē un valdē, tur darbojies līdz partijas apvienošanai ar kustību Tēvzemei un Brīvībai 1997. gadā.^[1] Atmodas laikā darbojies arī Latvijas Tautas frontē, bijis viens no LTF Vidzemes priekšpilsētas nodaļas dibinātājiem. 1989. gadā piedalījies LTF 2. programmas izstrādāšanā.^[1] 1990. gadā kā LNNK un LTF pārstāvis ievēlēts LPSR Augstākajā padomē, bija Latvijas Republikas AP priekšsēdētāja vietnieks. Andrejs Krastiņš bija viens no 1990. gada 4. maijā pieņemtās Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas deklarācijas autoriem, sarakstīja vairākus deklarācijas pantus un vadīja tās pieņemšanu LTF frakcijas sēdē.^[1]

1991. gada Barikāžu laikā Andrejs Krastiņš vadīja LR Augstākās padomes aizsardzības štābu, viņa vietnieki bija Odisejs Kostanda un Tālavs Jundzis.

Atjaunotajā Latvijā

Krastiņš vēlāk ievēlēts 5. Saeimā no LNNK saraksta, bijis priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova vietnieks.^[1] 1992. un 1993. gadā Krastiņš piedalījās ASV valdības un Luiziānas universitātes kursos par cīņu pret terorismu un krīzes situāciju vadību.^[2]1994. gada jūlijā pēc Birkava valdības demisijas prezidents Guntis Ulmanis virzīja Krastiņu premjerministra amatam, tomēr viņa piedāvāto valdību Saeima neapstiprināja.^[2]

A. Krastiņš ievēlēts arī 6. Saeimā, bijis Starpparlamentu savienības Latvijas nacionālās grupas prezidents. Šķeles 1. un 2. Ministru kabinetā pildījis Ministru prezidenta biedra un aizsardzības ministra pienākumus. Viņš atkāpās no amata pēc tam, kad sākās skandāls par aizsardzības ministrijas ar degvielas iegādi saistītiem darījumiem ar "Man-Tess".^[2] Vēlāk Krasta kabinetā kļuvis par iekšlietu ministru.^[1] 6. Saeimā bijis arī Saeimas LNNK un Latvijas Zaļās partijas frakcijas priekšsēdētājs. 1996. gada martā Krastiņu ievēlēja par LNNK priekšsēdētāju.^[2]

Krastiņš ir bijis Latvijas valsts un oficiālo delegāciju vadītājs un dalībnieks daudzās pasaules valstīs. Viņš ir bijis arī Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas loceklis (no 1982. gada)^[2] un zvērinātu advokātu biroja "A. Krastiņš un R. Hlevickis" vadītājs.^[1]

Dzīves pēdējie gadi un nāve

2002. gadā Andrejs Krastiņš kandidēja 8. Saeimas vēlēšanās no apvienības Tēvzemei un Brīvībai/LNNK saraksta, bet netika ievēlēts. 2003. gadā pievienojās Tautas partijai.^[2] Krastiņš nomira 2008. gada 19. maijā pēc ilgas slimības. Viņa vietu Rīgas domē ieņēma Raimonds Vilde.^[2]

Andrejam Krastiņam 2000. gadā piešķīra Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiru. Viņš ir ieguvis 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi, Dānijas Karalistes 1. pakāpes Danenborgas ordeņa Komandora lielkrustu un vairākas LR Iekšlietu ministrijas, Aizsardzības ministrijas, LR Drošības dienesta goda zīmes.