Disidents

Disidents (no latīņu: dissidens — 'atkritējs, pretī runājošs') plašākajā nozīmē ir cilvēks, kam ir citādi, pretēji uzskati nekā pastāvošajai varai vai sabiedrības vairākumam.^[1]

Sākotnēji ar šo vārdu saprata cilvēkus, kuri nepiederēja pie valstī valdošās reliģijas, konfesijas. Pirmo reizi vēstures avotos šis vārds lietots 1766. gadā, lai apzīmētu protestantus. Politiskā kontekstā to pirmo reizi lietoja 1940. gadā attiecinot uz opozicionāriem totalitārās valstīs.^[2]

Divdesmitā gadsimta sešdesmitajos gados Rietumvalstīs par disidentiem sāka saukt opozicionārus Padomju Savienībā un citās komunistiskajās valstīs. Šī jaunā opozicionārā kustība radās Hruščova "atkušņa" periodā.^[3] Disidenti atšķīrās no citām opozīcijas kustībām ar to, ka viņi izmantoja nevardarbīgās cīņas metodes. Disidenti apelēja pie vispārējām vērtībām, kā arī tiesībām, kas bija ierakstītas padomju normatīvajos aktos, bet netika ievērotas.^[4] Par disidentismu cilvēkus vajāja un represēja, nereti viņus kā "vājprātīgos" ieslodzīja psihiatriskajās slimnīcās.^[3] Ievērojami padomju disidenti bija rakstnieks Aleksandrs Solžeņicins, zinātnieks Andrejs Saharovs un citi.^[5]

Pazīstamākie latviešu disidenti Latvijas okupācijas laikā bija Konstantīns Čakste, Gunārs Astra,^[6] Ints Cālītis,^[7] Eduards Berklavs, Lidija Doroņina-Lasmane, "Franču grupa", Knuts Skujenieks un citi.

Bijuši disidenti, kas cīnījušies par cilvēktiesībām totalitārās un autoritārās valstīs, piemēram, Nobela miera prēmijas laureāts ķīnietis Liu Sjaobo.^[8]