Edgars Savisārs

Edgars Savisārs (igauņu: Edgar Savisaar; dzimis 1950. gada 31. maijā, miris 2022. gada 29. decembrī) bija igauņu politiķis, viens no Igaunijas Tautas frontes dibinātājiem, ilggadējais Igaunijas Centra partijas līderis. Savisārs bijis pirmais Igaunijas premjerministrs (amata vietas izpildītājs), kā arī iekšlietu ministrs un ekonomikas un komunikāciju ministrs. No 1992. līdz 1995. gadam bijis Igaunijas parlamenta vicespīkers. Bijis valsts galvaspilsētas Tallinas mērs (2001—2004, 2007—2015).

Edgars Savisārs
Edgar Savisaar
Tallinas mērs
Amatā
2007. gada 9. aprīlis — 2015. gada 30. septembris
PriekštecisJiri Ratass
PēctecisTāvi Āss
Amatā
2001 — 2004
PriekštecisTenis Paltss
PēctecisTenis Paltss
Igaunijas premjerministrs
Amatā
1991. gada 20. augusts — 1992. gada 29. janvāris
PriekštecisOto Tīfs
PēctecisTīts Vehi

Dzimšanas dati1950. gada 31. maijā
Valsts karogs: Padomju Savienība Harku, Igaunijas PSR, PSRS
Miršanas dati2022. gada 29. decembrī (72 gadu vecumā)
Valsts karogs: Igaunija Tallina, Igaunija
Tautībaigaunis
Politiskā partija
Bērni4
AugstskolaTartu universitāte

Savisārs bijis Baltijas ceļa idejas autors.[1]

Dzīvesgājums

Savisārs dzimis 1950. gadā Harku cietumā ieslodzīto Elmāra un Marijas Savisāru ģimenē. Viņa vecāki bija zemnieki no Tartu apriņķa, kas 1949. gadā bija notiesāti par pretošanos kolektivizācijai. Tēvam tika piespriests 15 gadu cietumsods (atbrīvots 1952. gadā), bet mātei — 5 gadi (atbrīvota 1950. gadā).[2]

Pēc vidusskolas beigšanas Savisārs studēja Tartu Universitātē. 1973. gadā absolvēja universitāti, iegūstot diplomu vēstures specialitātē. 1980. gadā viņš uzrakstīja savu zinātņu kandidāta darbu filozofijā par tēmu "Romas kluba globālo modeļu sociālfilozofiskie pamati".[3]

No 1980. līdz 1988. gadam Savisārs strādāja Igaunijas PSR valsts iestādēs, kas nodarbojas ar ekonomikas plānošanu. No 1988. līdz 1989. gadam viņš bija konsultāciju firmas Mainor zinātniskais direktors.

Politiskā karjera

1988. gada aprīlī Savisārs kopā ar Marju Lauristīnu dibināja Igaunijas Tautas fronti (Rahvarinne), kas kļuva par pirmo masu politisko organizāciju Padomju Savienībā ārpus Komunistiskās partijas kopš 1920. gada. Sākotnēji tā tika izveidota perestroikas atbalstam, bet galu galā Tautas fronte attīstīja Igaunijas nacionālās neatkarības idejas un izraisīja Dziesmoto revolūciju. Šis process, kā arī vairāki citi, noveda pie Padomju Savienības sabrukuma.

1989. gadā Savisārs kļuva par Igaunijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieku un Valsts plāna komitejas vadītāju. 1990. gadā viņš bija ekonomikas ministrs. 1990. gada 3. aprīlī viņš tika iecelts par Ministru padomes priekšsēdētāju. Kad Igaunija 1991. gada 20. augustā pasludināja neatkarību, viņš kļuva par pirmo Igaunijas Republikas premjerministru. Viņa valdība bija amatā līdz 1992. gada 29. janvārim, kad viņš atkāpās pēc problēmām valstī un ekonomikas lejupslīdes. Lielāko daļu viņa valdības laika raksturoja hiperinflācija un arvien pieaugošais preču deficīts. Savisāram izdevās uzvarēt neuzticības balsojumā, viņu galvenokārt atbalstīja viņa Tautas fronte, kreisās partijas un apvienība Interliikumine, taču viņš atkāpās, kad nebija iespējams valstī ieviest ārkārtas stāvokli. Viņu nomainīja tehnokrātiskā valdība Tīta Vehi vadībā.

No 1992. līdz 1995. gadam Savisārs bija Igaunijas parlamenta (Riigikogu) vicespīkers. No 1995. gada 17. aprīļa līdz 6. novembrim viņš bija Iekšlietu ministrs. Tad viņš tika apsūdzēts par citu politiķu privātu sarunu ierakstīšanu. Lai gan viņa dalība ierakstos nekad netika pierādīta, viņš paziņoja par nodomu pamest politiku. Tomēr 1996. gadā viņš piedalījās pašvaldību vēlēšanās un kļuva par Tallinas pilsētas domes priekšsēdētāju. Viņa atgriešanās Centra partijas līdera amatā izraisīja šķelšanos, jo daži vadošie biedri, vīlušies Savisāra vadības stilā, aizgāja, lai dibinātu partiju Arengupartei. No 2001. gada līdz 2004. gada 14. oktobrim viņš bija Tallinas mērs. 2005. gada 11. aprīlī viņš kļuva par ekonomikas un komunikāciju ministru jaunajā premjerministra Andrusa Ansipa koalīcijā un strādāja šajā amatā līdz 2007. gada martam. 2006. gada augustā–septembrī Edgars Savisārs un Igaunijas Tautas savienības līderis Villu Reiljans kopīgi atbalstīja Arnolda Rītela kandidatūru prezidenta amatam, tomēr tika ievēlēts Tomass Hendriks Ilvess.[4][5]

2007. gada 9. aprīlī Savisārs otro reizi ievēlēja par Tallinas mēru. 2010. gadā Igaunijas Drošības policija (KaPo) atklāja, ka "Krievijas Dzelzceļa" vadītājs Vladimirs Jakuņins apsolījis 1,5 miljonus eiro Savisāra vadītās Centra partijas atbalstam parlamenta vēlēšanās. 2013. gadā prokuratūra apstiprināja, ka tiek veikta ar Savisāru saistīta izmeklēšana par naudas atmazgāšanu.[6]

2015. gada martā Edgaram Savisāram diabēta un infekcijas dēļ amputēja kāju un viņš atradās kritiskā stāvoklī.[7]

Sakarā ar aizdomām par kukuļņemšanu Edgaru Savisāru arestēja un 2015. gada 30. septembrī Harju apriņķa tiesa viņu atstādināja no Tallinas mēra amata.[8] Savisāra prāva Harju apriņķa tiesā sākās 2017. gada jūnijā.[9] Apgabaltiesa tiesvedību izbeidza 2018. gada jūnijā Savisāra veselības stāvokļa dēļ,[10] tomēr augustā augstāka apgabaltiesa lika prāvu atsākt.[11] 2018. gada decembrī Igaunijas Augstākā tiesa atcēla apgabaltiesas spriedumu, tādējādi atbrīvojot Savisāru no kriminālprocesa.[12]

2016. gadā Centra partijā saasinājās diskusija par jauna līdera ievēlēšanu un tika sasaukts partijas ārkārtas kongress novembrī.[13] Lai gan Savisārs sākumā izvirzīja savu kandidatūru, tomēr vēlāk paziņoja, ka nekandidēs vadības vēlēšanās.[14]

Miris 2022. gada 29. decembrī Tallinā.[15]

Apbalvojumi

Atsauces

Ārējās saites