Galotne (šahs)

Novilkt stingru robežu starp vidusspēli un galotni ne vienmēr ir iespējams. Parasti spēle pāriet galotnē, kad ir nomainīts figūru vairākums un nav vidusspēlei raksturīgo draudu karalim.^[1]Parasti galotnē rodas jauns stratēģiskais mērķis — pārvērst bandinieku dāmā, lai iegūtu uzvarai nepieciešamo materiālo pārsvaru.

Galotnei raksturīgas šādas galvenās īpatnības:

• karalis galotnē ir aktīva figūra. Iztrūkstot mata draudiem, tas var piedalīties cīņā kopā ar citām figūrām un uzbrukt pretinieka figūrām un bandiniekiem, pirmais iebrukt pretinieka nometnē;
• figūru mazā skaita dēļ, pieaug to vērtība;
• stratēģiskā mērķa (bandinieku pārvēršana dāmā) dēļ, ievērojami pieaug bandinieku loma;
• ja vidusspēlē viena bandinieka pārsvars parasti izšķirošu lomu vēl nespēlē, tad galotnē tas daudzos gadījumos ir pietiekošs uzvarai;
• vidusspēlē spēles plānu nosaka ne tikai pozicionālie faktori, bet arī pretinieku spēles stils, psiholoģiskie faktori utt., tad galotnē spēles plāns ir jāizvēlas atbilstošs tās tipam, jo tikai tas var novest pie iecerētā mērķa.^[1]

Galotnes stratēģiju (pareiza plāna izvēli) nosaka šādi pozīcijas faktori:

• materiāls pārsvars;
• brīvbandinieku esamība un iespēja tos izveidot;
• bandinieku struktūras defekti;
• karaļa un pārējo figūru aktivitāte.^[1]

Nelielais figūru skaits galotnē sekmē tās analītisku izpēti. Daudzās galotnēs atrasti labākie spēles plāni katrai no pusēm, nosacīts tās precīzs gala rezultāts. Līdz ar to galotnē pieaug teorētisko zināšanu loma. Lai labāk orientētos daudzveidīgajās galotnes pozīcijās izstrādāta to klasifikācija atkarībā no uz galdiņa esošā materiāla un tā izvietojuma.

Pēc uz galdiņa atlikušā materiāla (figūrām) galotnes iedala:

• Elementārās galotnes;
• Bandinieku galotnes;
• Dāmu galotnes;
• Torņu galotnes;
• Laidņu galotnes;
• Zirdziņu galotnes;
• Vieglo figūru galotnes;
• Smago figūru galotnes;
• Galotnes: tornis pret vieglo figūru;
• Galotnes: dāmu pret vieglo figūru;
• Galotnes: dāma pret torni.^[1]

Galotņu teorijai ir sena vēsture. Dažādas galotņu pozīcijas tika pētītas jau šatrandžas periodā.

Starp pirmajiem galotņu pētniekiem zināmākie ir Domeniks Lorenco Ponciani, Erkolē del Rio, Alesandro Salvio, Jozefs Klings, Bernhards Horvics, Luidži Centurini, Zīgberts Tarrašs, Karlo Salvioli, Tassilo fon der Laza, Frīdrihs Amelungs, Andrē Danikans Filidors, kas sarakstījis grāmatu "Šaha spēles analīze" (1777), un klasiskā darba - tikai galotnēm veltītās grāmatas "Galotnes teorija un prakse" (1890) autors Johans Bergers. Turpmāk vērtīgas galotņu monogrāfijas publicējuši Andrē Šerons, Nikolajs Grigorjevs, Iļja Maizelis, Rubens Fains, Staņislavs Gavļikovskis, Enriko Paoli, Jideons Stolbergs, Edmārs Mednis, Vasilijs Smislovs, Pauls Keress, Jurijs Averbahs, Georgijs Ļisicins, Marks Dvoreckis un citi .^[1]

Galotņu teoriju ar savām etīdēm bagātinājuši problēmisti: A. Troickis, L. Kubbels, brāļi V. un M. Platovi, A. Rinks, brāļi K. un J. Bētiņi, H. Matisons, R. Rēti, V. Halberštats, J. Moravecs, F. Prokops, L. Prokešs, O. Durass, M. Ļiburkins, Ā. Gurvičs, V. Čehovers, N. Kopajevs, G. Kasparjans, V. Brons, G. Nadareišvili, D. Gurgenidze un citi.^[1]

No pagātnes ievērojamākiem šahistiem ievērojamu meistarību galotņu izspēlē parādīja E. Laskers, A. Aļehins, A. Rubinšteins, G. Maroci, H. Kapablanka, M. Botviņņiks, V. Smislovs, R. Fišers, no mūsdienu A. Karpovs, M. Karlsens un citi.^[1]

Liela nozīme galotņu tālākā izpētē ir redakcijas "Sahovski Informator" izdotajām Šaha galotņu enciklopēdijām:

• 1. sējums 2. izdevums (1913. gads) pilnībā veltīts bandinieku galotnēm;^[2]
• 2. sējums: 2. izdevums (2014. gads) — torņu galotnēm;^[3]
• 3. sējums: 1. izdevums (1986. gads) — torņu galotnēm;^[4]
• 4. sējums: 1. izdevums (1989. gads) — dāmu galotnes;^[5]
• 5. sējums: 1. izdevums (1993. gads) — zirdziņu un laidņu galotnes.^[6]

• Atklātne
• Vidusspēle

• Aleksandrs Koblencs. Šaha skola. Rīga : Latvijas Valsts izdevniecība, 1951. 263.–359. lpp.
• Mark Dvoretsky. Dvoretsky's Endgame Manual. 4th Edition. Russell Enterprises, 2014. ISBN 978-1-936490-13-4. (angliski)