Gunārs Rode
Gunārs Rode (1934–2008) bija latviešu nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, disidents, politieslodzītais. Pasaules Brīvo latviešu apvienības līdzstrādnieks.
| ||||||||||||||||||
Dzīvesgājums
Dzimis 1934. gada 8. septembrī Rīgā strādnieka Oskara Rodes ģimenē. Beidzis Rīgas 1. vidusskolu. Studēja Latvijas Valsts Universitātes Bioloģijas fakultātē (1953-1956) un Rīgas Pedagoģiskajā institūtā (1956-1958), izslēgts pretpadomju darbības dēļ. Pēc tam strādāja par trolejbusa vadītāju.
Apcietināts 1962. gada jūnijā un apsūdzēts par to, ka piedalījies nacionālās pretestības grupas "Baltijas federācija" veidošanā. Citi apcietinātie grupas dalībnieki bija Dailis Rijnieks, Jānis Rijnieks, Viktors Kalniņš, Knuts Skujenieks, Aina Zābaka, Ziedonis Rozenbergs un Uldis Ofkants. Lietu Latvijas PSR Augstākā tiesa izskatīja no 1962. gada 28. novembra līdz 28. decembrim. Par pretpadomju aģitāciju, un grupas organizēšanu un dzimtenes nodevības mēģinājumu[1] tiesnesis Raimonds Brīze G. Rodem un D. Rijniekam piesprieda 15 gadus, A. Zābakai — 12, U. Ofkantam un V. Kalniņam — 10 gadus, K. Skujeniekam — septiņus, Z. Rozenbergam — sešus, Jānim Rijniekam — piecus gadus ieslodzījumā.[2] Ieslodzījumu pavadīja stingra režīma nometnē Mordvijā, kur iepazinās ar Gunāru Astru.[3]
1965. gada janvārī viņš soda nometnē uzrakstīja vēstuli PSRS Augstākās Padomes priekšsēdētājam A. Mikojanam, kurā atteicās no PSRS pilsonības. Pārvietos uz Vladimiras cietumu, 1970. un 1971. gadā atkārtoti piedalījās Vladimiras cietumā ieslodzīto bada streikos un smagā stāvoklī nokļuva cietuma slimnīcā. 1973. gadā pārvietots atpakaļ uz Mordvijas nometni, 1975. gadā pieprasīja sevi atzīt par politieslodzīto, tika pārvietots atpakaļ uz Vladimiras stingrā režīma cietumu, atkal piedalījās bada streikos pret ieslodzīto sišanu.[4]Starptautiskā amnestijas organizācija "Baltiešu apelācija pie Apvienotajām Nācijām" (Baltic Appeal to the United Nations, BATUN) pieprasīja viņa amnestiju. Toronto nodibināja "Rodes atbrīvošanas komiteju".[5]
Pēc atbrīvošanas 1977. gada 14. novembrī kopā ar Intu Cālīti, Viktoru Kalniņu un Juri Ziemeli parakstīja vēstuli Amnesty International, prasot lietuviešu cilvēktiesību kustības aktīvista Viktora Petkus atbrīvošanu.[6] Tajā pašā gadā mēģināja apprecēties ar Stokhomā dzīvojošo Ievu Straubergu, kuru tūlīt izraidīja no PSRS.[7] Pasaules Brīvo latviešu apvienība 1978. gadā viņam piešķīra Tautas balvu 2000 dolāru apmērā, tā paša gada maijā viņam atļāva izbraukt uz Zviedriju, kur viņš iesaistījās PBLA Informācijas biroja darbā, kā arī Zviedrijas Latviešu Centrālajā Padomē. Rode uzstājās Kopenhāgenas tribunālā, iespaidīgi liecinot par cilvēktiesību pārkāpumiem un pārkrievošanu Latvijā.[8]1985. gadā publicēja papildinājumu Ādolfa Šildes 1972. gadā publicētajai grāmatai "Pretestības kustība Latvijā".
1993. gada 5. Saeimas vēlēšanās viņu iekļāva deputātu kandidātu sarakstā no vēlēšanu apvienības "Tēvzemei un brīvībai".
Miris 2008. gada 9. martā, apglabāts Rīgas 1. Meža kapos.
Publikācijas
- Ādolfs Šilde. Resistance movement in Latvia (1972). Supplemented by Gunārs Rode. Latvia before the Helsinki Agreement (1962-1975). Stockholm: Latvian National Foundation, [1985] — 95 lpp.
- Gunārs Rode, Helēna Celmiņa, Viktors Kalniņš, Rolfs Ekmanis, Edgars Liepiņš, Andris Trapāns, Laimons Niedre, Jānis Bungs, Vilis Hāzners. "Latvija šodien" PBLA, 1979. — nr. 7.
Literatūra
- Roszkowski W., Kofman J. (red.), Słownik biograficzny Europy Środkowo-Wschodniej XX wieku, Warszawa 2005, ISBN 83-7399-084-4