Marakaibo ezers
Marakaibo ezers (spāņu: Lago de Maracaibo) ir liels iesāļūdens ezers Venecuēlā. Eiropieši (Alonso de Oheda) ezeru atklāja 1499. gadā, ceļojumā kopā ar Amerigo Vespuči.[1] Ezeru ar Venecuēlas līci saista 55 km garš šaurums, kurš sākas ezera ziemeļu daļā. Ezerā ieplūst daudzas upes, no kurām lielākā ir Katatumbo upe. Marakaibo ezeru var uzskatīt par lielāko Dienvidamerikā, kaut gan daļa ģeogrāfu to uzskata par jūras līci - pēdējā gadījumā lielākais ir Titikakas ezers. Marakaibo ezers uzskatāms arī par vienu no pasaules vecākajiem ezeriem.[2]
| Marakaibo ezers | |
|---|---|
 Ezera satelītaina. Zaļās līnijas ir ūdenszāles | |
| Atrodas |  Venecuēla |
| Koordinātas | 9°49′N 71°33′W / 9.817°N 71.550°W 71°33′W / 9.817°N 71.550°W |
| Platība | 13 210 km2 |
| Lielākais garums | 76 km |
| Lielākais dziļums | 60 m |
| Tilpums | 280 km3 |
| Augstums v.j.l. | 0 m |
| Izteka | Venecuēlas līcis |
| Baseina valstis | Kolumbija Venecuēla |
| Salas | 467 |
| Apdz. vietas krastos | Marakaibo |
  Marakaibo ezers | |
 Marakaibo ezers Vikikrātuvē | |
Ezers kalpo kā nozīmīgs jūras ceļš Marakaibo un Kabimasas pilsētām - savienojums ar jūru ir mākslīgi padziļināts.[3] Zem ap ezeru esošā Marakaibo baseina atrodas nozīmīgas naftas iegulas (ieguve uzsākta 1914. gadā), kas ezera apkaimi padara par Venecuēlai ļoti nozīmīgu teritoriju.[4] 1962. gadā pāri ezera ziemeļu daļai uzcelts 8 km garais ģenerāļa Rafaela Urdanetas tilts.[2]
Ezera dienvidu un dienvidrietumu daļā vēl ir saglabājušies arī vairāki ciemati uz pāļiem — palafitos.
2004. gadā notika strauja ūdenszāļu vairošanās un pat 18% no ezera virsmas klāja ūdenszāles. Venecuēla ik mēnesi iztērēja 2 miljonus dolāru ezera attīrīšanai, taču šie pasākumi nav bijuši veiksmīgi un augs lēnām pārņem ezeru. Nav droši zināms, vai šī ūdenszāle ir vietēja vai invazīva suga. Auga lielo izplatību visdrīzāk veicina ezera piesārņojums ar barības vielām un šī aizaugšana ir likumsakarīgs ezera eitrofikācijas process.[5]