Parastā celmene
Parastā celmene (Armillaria mellea) ir Latvijā ļoti bieži sastopama celmeņu dzimtas sēne, kuras augļķermeņi ir ēdami. Sugas biežais parazītisms uz dzīviem kokiem noved pie to bojāejas, tā nodarot ievērojamus zaudējumus mežsaimniecībai un augļkopībai.[1]
| Parastā celmene Armillaria mellea | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Sēnes (Fungi) |
| Apakšvalsts | Augstākās sēnes (Dikarya) |
| Nodalījums | Bazīdijsēnes (Basidiomycota) |
| Apakšnodalījums | Agaricomycotina |
| Klase | Himēnijsēnes (Agaricomycetes) |
| Apakšklase | Agaricomycetidae |
| Kārta | Atmateņu rinda (Agaricales) |
| Dzimta | Fizalakriju dzimta (Physalacriaceae) |
| Ģints | Celmenes (Armillaria) |
| Suga | Parastā celmene (A. mellea) |
 Parastā celmene Vikikrātuvē | |
Taksonomija
Pastāv viedoklis, ka visas sešas Latvijā atrodamās celmeņu sugas vai kāda daļa no tām ir tikai parastās celmenes Armillaria mellea varietātes. Latvijas avoti vadās no tā, ka parastā celmene ir atsevišķa suga.[2]
Sēnes apraksts
- Cepurīte: sākumā pusapaļa, vēlāk izliekta un plakana, vecumā var būt ieliekta, virsma klāta ar retām brūnganām zvīņām, kuras uz vecumu, sākot no malām, gandrīz izzūd, centrā zvīņas vairāk piepaceltas. Krāsa no medus dzeltenas līdz gaiši brūnai, centrā tumšāka. Platums līdz 10 (17) cm. Mīkstums balts, vecumā dzeltenīgs vai brūngans, maigs, ar neizteiktu smaržu un sākumā maigu, bet kļūstošu sūru garšu.
- Lapiņas: retas, plānas, sākumā bāli dzeltenīgas, ar laiku kļūst tumšākas līdz iesārtām vai brūnganām, bojājumu vietās brūni plankumi. Gar kātiņu nedaudz nolaidenas.
- Kātiņš: uz leju paresnināts, cepurītes krāsā, uz leju tumšāks, viegli zvīņots, baltu dzelteni apmalotu ādainu gredzenu. Garums līdz 10 (15) cm, resnums 0,5—1,5 cm, apakšdaļā līdz 3 cm. Sākumā blīvs, vēlāk dobs, sīksts. Augļķermeņu kātiņi bieži saauguši kopā.
- Sporas: plati elipsoīdas, gludas, birumraksts balts, izmēri 6—9/4—7 µm.[3]
- Bazīdijas: divsporu un četrsporu, 30—40/6—8 µm.[4]
- Cistīdas: heilocistīdas gandrīz cilindriskas, gludas, plānsienu, 25—40/2,5—10 µm. Pleirocistīdu nav.[5]
Visām Armillaria ģints sēnēm raksturīgi sarkani vai tumšbrūni līdz melni sēņotnes pinumi, ar kuriem tās izplatās — rizomorfas. Tās bieži novērojamas zem mizas inficētajiem kokiem vai uz cita sēnes inficēta substrāta. Vietā, kur kātiņš piestiprināts koksnei, parasti redzama balta, pūkaina sēņotne vai rizomorfas.[6] Naktī rizomorfas izraisa praulu spīdēšanu tumsā.[3]
Augšanas apstākļi
Celmenes augļķermeņus veido kā blīvus cerus uz koksnes, kurā aug to sēņotne. Tās ir kosmopolītiskas, jo spēj inficēt gan dažādas skuju, gan dažādas lapu koku sugas, lai gan biežāk sastopamas uz lapu kokiem.[7] Retos gadījumos tās inficē arī krūmus un zālaugus, spēj augt pat uz kartupeļiem.[8] Parastās celmenes var būt gan saprotrofas, sadalot atmirušu koksni, gan nekrotrofas, izraisot kokiem balto trupi.[9][10][11][12] Sastopamas visos sauszemes kontinentos.[13] Latvijā parasti aug no septembra līdz decembrim.[3]
Cīņa pret celmenēm
Lielāko postu celmenes nodara dienvidu zemju augļu dārzos, īpaši apdraudot persikus un peruāņu piparu stādījumus. Tiek ieteikts stādījumos izvairīties no liekas apūdeņošanas, jo celmenes attīstās mitrā vidē, un nestādīt vārīgas kultūras tur, kur iepriekšējie augi gājuši bojā no celmeņu izraisītas sakņu puves. Iesaka arī nepieļaut stumbra apakšas un pat tam tuvāko sakņu daļu noklāšanos ar zemi, lai uzturētu tur maksimālu sausumu. Parasti inficēšana notiek ar tālu izplestajām rizomorfām, nevis sporām, tāpēc lauksaimniekiem svarīgi pasargāt tieši koku saknes.[1][14] Pēc tam, kad sēne jau inficējusi koku, efektīvu pretlīdzekļu vairs nav.[15] Tiek apspriesta iespēja preventīvi pielietot kā celmeņu micēlija parazītus Trichoderma ģints mikroskopiskās sēnes,[16] kuras jau tiek lietotas pret dažām sēnīšslimībām, taču pašlaik tas ir eksperimentu stadijā un pieņemami tikai siltajās zemēs, jo Trichoderma sēnītēm vajadzīga augsta temperatūra.[1]
Barības vērtība
Parastās un visas citas celmenes vēlams pirms lietošanas pusstundu novārīt, jo bez novārīšanas tās var izraisīt gremošanas traucējumus. Kātiņus to sīkstuma dēļ parasti nelieto.[2] Vācijā tiek uzskatīta par augstvērtīgu ēdamo sēni un pret alerģiju izturīgiem indivīdiem nelielu daudzumu jaunu cepurīšu iesaka lietot bez novārīšanas. Vecākas sēnes biežāk izraisa gremošanas problēmas nekā jaunas.[17] Uzskata, ka celmeņu pārtika nelabvēlīgi ietekmē tikai nelielu cilvēku daļu.[18][19] Tomēr termisko apstrādi iesaka arī tādēļ, ka celmenes, kā jau uz koksnes augošas sēnes, ir grūti sagremojamas.[20]
No sugas sēnēm iegūstamajam armillaridīnam piemīt pretvēža potenciāls.[21] Krievijas "tautas medicīnā" sēnei tiek pierakstītas spējas ārstēt veselu komplektu slimību, no acu un elpceļu slimībām līdz nervu nomierināšanai un aizsardzībai pret radiāciju.[22]
Līdzīgās sugas
Visas Latvijā sastopamās celmeņu sugas ir līdzīgas izskatā, ārēji atšķiroties galvenokārt pēc krāsas. Kulināras nozīmes celmeņu sugu sajaukšanai Latvijā nav, visas tās ir ar līdzīgām īpašībām. Vislīdzīgākās no tām Latvijā šai sugai ir dzeltenā celmene ar neizteiktu gredzenu un dzeltenām plīvura atliekām uz kātiņa, un tumšā celmene ar melnganām zvīņām.[23]
Bieži ar celmenēm, kuras Latvijā visas ir ēdamas, jauc dažādu sugu sēnes, kas ir līdzīga izmēra un aug uz koksnes. Vairāku citu ģinšu sugu neoficiālie nosaukumi iekļauj vārdu "celmene", piemēram, samtainā ziemene (Flammulina velutipes) — ziemas celmene, un mainīgā pacelmene (Kuehneromyces mutabilis) — neīstā celmene.[24] Sajaukšana ar šīm sugām nerada problēmas veselībai, taču ir bīstami sajaukt celmenes ar sērsēnēm, no kurām daudzas ir indīgas vai neēdamas. Visbiežāk no indīgajām sērsēnēm sastopama rūgtā sērsēne, kas atšķirama pēc zaļganpelēkajām lapiņām.[25] Iespējams celmenes sajaukt arī ar citām uz koksnes augošām indīgām sēnēm, piemēram, apmaloto ķivereni, kuras cepurīte, atšķirībā no celmenēm, nav zvīņota.[26]
Skatīt arī
Atsauces
Ārējās saites
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Parastā celmene.
- Encyclopædia of Life raksts (angliski)
- Index Fungorum
- Mycobank
- NCBI Nucleotide
- Latvijā atrasto sēņu sugu saraksts Arhivēts 2019. gada 8. novembrī, Wayback Machine vietnē.