Plutons (pundurplanēta)
Plutons jeb 134340 Pluto (simboli: .svg){kind=small}
[7] vai .svg){kind=small}
[8]) ir pundurplanēta Saules sistēmā. To 1930. gadā atklāja amerikāņu astronoms Klaids Tombo (Clyde Tombaugh), un līdz pat 2006. gadam tā tika uzskatīta par devīto Saules sistēmas planētu, bet 2006. gada augustā Starptautiskās Astronomiskās savienības 26. Ģenerālajā asemblejā tika nolemts to uzskatīt par pundurplanētu. Pēc pārklasifikācijas Plutons tika iekļauts mazo planētu sarakstā ar numuru 134340.Plutona lielākais pavadonis ir Harons.
 Plutons no 766 000 kilometru attāluma (New Horizons uzņemtais attēls) | |||||||||
| Atklāšana | |||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Atklājējs/i | Klaids Tombo | ||||||||
| Atklāšanas datums | 1930. gada 18. februārī | ||||||||
| Apzīmējumi | |||||||||
| Mazās planētas apzīmējums | 134340 Pluto | ||||||||
| Mazo planētu kategorija | pundurplanēta, TNO, plutoīds, KBO | ||||||||
| Orbitālie parametri | |||||||||
| Epoha J2000 | |||||||||
| Afēlijs | 7 375 927 931 km 49,30503287 AU | ||||||||
| Perihēlijs | 4 436 824 613 km 29,65834067 AU | ||||||||
| Lielā pusass (rādiuss) | 5 906 376 272 km 39,48168677 AU | ||||||||
| Ekscentricitāte | 0,24880766 | ||||||||
| Apriņķojuma periods | 90613,305 dienas 248,09 gadi | ||||||||
| Sinodiskais periods | 366,73 dienas | ||||||||
| Vidējais apriņķošanas ātrums | 4,666 km/s | ||||||||
| Slīpums | 17,14175° 11,88° attiecībā pret Saules ekvatoru | ||||||||
| Uzlecošā mezgla garums | 110,30347° | ||||||||
| Pericentra arguments | 113,76329° | ||||||||
| Zināmie pavadoņi | 5 | ||||||||
| Fiziskie parametri | |||||||||
| Vidējais rādiuss | 1 195 km[1] 0,19 Zemes rādiusi | ||||||||
| Virsmas laukums | 1,795×107 km² 0,033 Zemes virsmas | ||||||||
| Tilpums | 7,15×109 km³ 0.0066 Zemes tilpuma | ||||||||
| Masa | (1,305 ± 0.007)×1022 kg[2] 0,0021 Zemes masas 0,178 Mēness masas | ||||||||
| Vidējais blīvums | 2,03 ± 0,06 g/cm³[2] | ||||||||
| Ekvatoriālais brīvās krišanas paātrinājums | 0,58 m/s² 0,059 g | ||||||||
| 2. kosmiskais ātrums | 1,2 km/s | ||||||||
| Sideriskais periods | 6,387230 dienas 6 d 9 h 17 m 36 s | ||||||||
| Lineārais ātrums uz ekvatora | 47,18 km/h | ||||||||
| Ass slīpums | 119,591 ± 0,014° (attiecībā pret orbītu)[2][3] | ||||||||
| Ziemeļu pola rektascensija | 133,046 ± 0,014°[2] | ||||||||
| Ziemeļu pola deklinācija | -6,145 ± 0,014°[2] | ||||||||
| Albedo | 0,49—0,66 (mainās par 35%)[1][4] | ||||||||
| |||||||||
| Redzamais spožums | līdz pat 13,65[1] | ||||||||
| Absolūtais spožums | −0,7[5] | ||||||||
| Leņķiskais diametrs | no 0,065" līdz 0,115"[1][6] | ||||||||
| Papildu parametri | Plutonian | ||||||||
| Atmosfēra | |||||||||
| Atmosfēras spiediens | 0,30 Pa (vasaras maksimums) | ||||||||
| Sastāvs | slāpeklis, metāns | ||||||||
.svg){kind=small}
Atklāšana
Pati doma par to, ka varētu eksistēt vēl kāda planēta, radās atklājot novirzes Neptūna un Urāna orbītās, kurus varēja izskaidrot tikai ar attālu masīvu planētu. Ar planētas meklēšanu aktīvi nodarbojās Persivals Louels (Percival Lowell), kurš nodibināja Louela observatoriju. Meklējumi bija bez rezultātiem un tika apstādināti pēc Louela nāves 1916. gadā. Vēlāk izrādījās, ka fotouzņēmumos vajadzēja būt Plutonam, taču tas tika norakstīts kā fotodefekts. Meklējumus atsāka 1929. gadā un uz tiem norīkoja jaunu astronomu Klaidu Tombo. Apmēram pēc gada, 1930. gada 18. februārī, Tombo atklāja jaunu planētu, kura izskatījās kā 15. lieluma zvaigzne. Planētu atklāja, salīdzinot fotouzņēmumus no 23. līdz 29. janvārim. Par atklājumu Tambo paziņoja Hārvarda Koledžas observatorijai 1930. gada 13. martā.[9]
Neilgi pēc Plutona atklāšanas noskaidrojās, ka planētas masa ir pārāk maza, lai vispār kaut kā iespaidotu Neptūna un Urāna orbītas. Radās doma, ka planētu trajektorijas kļūdainībā ir vainojama kāda lielāka, masīvāka un neatklāta "planēta X". Tika veikti planētas meklējumi, taču bez rezultātiem. Vēlāk izrādījās, ka kļūda izzūd, ja vienādojumā tiek ievietota precizēta Neptūna masa.
Fizikālās īpašības
Plutona vidējais attālums līdz Saulei ir 5,913 miljardi km vai 39,53 av, taču orbītas lielās ekscentricitātes dēļ attālums mainās no 4,425 līdz 7,375 miljardiem km (29,6 — 49,3 av) Saules gaisma līdz Plutonam nonāk apmēram piecās stundās. Plutona orbīta ir neparasta ar to, ka daļa atrodas tuvāk Saulei nekā Neptūna orbīta. Rezultātā sanāk tā, ka perihēlijā Plutons ir priekšpēdējā planēta, pēc attāluma no Saules (tā tas bija no 1979. gada 7. februāra līdz 1999. gadam). Taču Plutona un Neptūna orbītas nekrustojas, jo Plutona orbītas slīpums pret ekliptiku ir 17,150.
1990. gadu vidū Habla kosmiskais teleskops ieguva pirmos Plutona virsmas uzņēmumus, kuros redzami tumši un gaiši plankumi. Plutona orbītas sasvere ir 122,50, tādējādi Plutons tāpat kā Urāns rotē "guļot uz sāniem". Plutona rādiuss ir 1137±8 km, apmēram 2/3 Mēness rādiusa.
Planētai ir retināta atmosfēra, kuras biezums un blīvums mainās atkarībā no Saules tuvuma. Atmosfēru atklāja 1988. gadā, kad tas bija priekšā zvaigznei. Visdrīzāk, ka atmosfēra pastāv tikai perihēlija tuvumā, un, attālinoties no Saules, gāzes, kas veido atmosfēru, sasalst. Atmosfēru veido slāpeklis kopā ar oglekļa monoksīdu un metānu. Atmosfēras spiediens tiek vērtēts no dažiem desmitiem mikrobāru līdz dažiem mikrobāriem.
Plutona virsma fotogrāfijās izskatās sarkanīga, kas, iespējams, norāda uz organiskiem savienojumiem, kuri Saules ultravioletā starojuma iedarbībā veidojas no slāpekļa, metāna un oglekļa monoksīda. Planētas atstarotājspēja mainās no 0,3 līdz 0,5. Habla iegūtajos uzņēmumos ir redzamas polārās segas, visdrīzāk no sasaluša slāpekļa. Tumšākie apgabali visdrīzāk ir metāna slānis. Planētas kodols visdrīzāk varētu būt no silikātiem un tas, iespējams, ir diezgan liels — ar rādiusu līdz 885 km, jo tas izskaidrotu planētas diezgan lielo blīvumu — 2,1 g/cm³. Planētas masa ir apmēram 1,27×1022 kg. Brīvā kritiena paātrinajums uz Plutona ir 0,66 m/s².
Plutons saņem apmēram 1600 reižu mazāk Saules gaismas nekā Zeme. Temperatūra uz planētas virsmas mainās no 37 līdz 63 K (siltāki parasti ir tumšie apgabali).
Pavadoņi
Plutonam pašlaik ir zināmi pieci pavadoņi. Lielākais no tiem ir Harons, tā diametrs ir nedaudz mazāks par pusi no paša Plutona diametra, un masu attiecība ir 1:10; daži astronomi sistēmu Plutons-Harons sauc par dubultplanētu sistēmu.
Ilgu laiku tika uzskatīts, ka Harons ir vienīgais Plutona pavadonis, bet 2005. gada maijā ar Habla kosmisko teleskopu tika atklāti vēl divi pavadoņi, kuriem piešķīra pagaidu apzīmējumu S/2005 P 1 un S/2005 P 2. To diametrs ir aptuveni 100–150 km. 2006. gada jūnijā tiem tika piešķirts oficiāls nosaukums Nikte (Nix) un Hidra (Hydra).
2011. gada vasarā ar Habla kosmisko teleskopu tika atklāts ceturtais pavadonis, kuram dots pagaidu nosaukums P4. Pavadoņa diametrs tiek lēsts no 13 līdz 34 km un tas atrodas starp Niktes un Hidras orbītām.[10] 2012. gadā jūlijā tika paziņots par piektā Plutona pavadoņa atklāšanu. Jaunatklātais pavadonis tika nodēvēts par P5. Tas ir neregulāras formas objekts, kura diametrs ir tikai 10 līdz 20 km.[11]
2013. gada 2. jūlijā Starptautiskā Astronomiskā apvienība paziņoja, ka pavadoņi P4 un P5 oficiāli nosaukti par Kerberu un Stiksu.[12]
Atsauces un piezīmes
Ārējās saites
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Plutons.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Plūtons LIIS projekts "Astronomija tīklā"
- "Plūtons dabūs trūkties"[novecojusi saite] raksts LU mājaslapā