Sepse
Sepse (latīņu: sepsis) jeb asinssaindēšanās ir dzīvībai bīstams stāvoklis un visa ķermeņa iekaisīga reakcija uz infekciju, kas obligāti attīstās no sistēmiskā iekaisuma atbildes sindroma.[1] Sepses veidu, kad asinīs nonāk ne tikai baktēriju toksīni, bet arī pašas baktērijas vai citi mikroorganismi, sauc par septicēmiju. Slimības raksturīgas pazīmes un simptomi ir drudzis, paātrināta sirdsdarbība, paātrināts elpošanas biežums un samaņas traucējumi. Iespējamas arī citas pazīmes, kas rodas pie specifiskas infekcijas, piemēram klepus pie pneimonijas, sāpīga urinēšana pie nieru vai urīnpūšļa infekcijas. Bērniem, gados veciem cilvēkiem un cilvēkiem ar nomāktu imūno sistēmu var arī nebūt simptomu pie specifiskās infekcijas un ķermeņa temperatūra var būt pazemināta vai normas robežās, reti augsta.[2] Ja sepse izraisa orgānu darbību traucējumus vai asinsrites traucējumus, to sauc par smagu sepsi. Asinsrites traucējumi apstiprinās, ja ir zemi asinsspiediena rādītāji, paaugstināts laktātu daudzums asinīs un samazināta urīna izdale. Septisku šoku raksturo pazemināts asinsspiediens, ko nevar stabilizēt ar intravenozu šķidruma ievadi.[1]
Sepse attīstās no imūnas reakcijas, ko izsauc infekcija.[3] Sepsi parasti ierosina baktērijas, taču tā var attīstīties no sēnīšu, vīrusu un parazītu ietekmes. Biežākās primāras infekcijas lokalizācijas ir plaušas, galvas smadzenes, urīnizvades kanāli, āda un vēdera dobuma orgāni. Riska faktori ir vecums (mazi bērni un veci cilvēki), cilvēki ar pavājinātu imūnsistēmu dažu pamatslimību dēļ (tai skaitā vēzis, cukura diabēts), smagas traumas un apdegumi. Diagnoze var būt apstiprināta, ja vismaz divi no sistēmiskā iekaisuma atbildes sindroma kritērijiem ir apstiprināti un ja vienlaicīgi apstiprinās infekcijas esamība. Pirms uzsākt antibakteriālu terapiju, ieteicams veikt asiņu mikrobioloģisku pārbaudi. Tomēr, lai diagnosticētu sepsi, nav obligāta infekcijas esamība asinīs. Šādā gadījumā ir jāizmanto medicīniskā vizualizācija, lai varētu noteikt iespējamo infekcijas lokalizāciju.[1] Citas norādošas pazīmes un simptomi ir anafilakse, virsnieru nepietiekamība, zems asins apjoms, sirds mazspēja, plaušu embolija u.c.[2]
Epidemioloģija
Visā pasaulē katru gadu tiek reģistrēti līdz 13 miljoniem jaunu sepses saslimšanas gadījumu, no kuriem apmēram 4 miljoni ir ar nāvējošu iznākumu. Tikai ASV ik gadu reģistrēti 750 000 sepses slimības gadījumi, no kuriem 215 000 ir ar letālu iznākumu un kuriem tiek tērēts aptuveni 16,7 miljardi dolāru. Nāves iznākumi no smagas sepses svārstās no 30 līdz 50% gadījumu; septisks šoks ir nāvējošs vairāk nekā 50% gadījumu. Sepses gadījumu skaits katru gadu palielinās.[4][5]
Etioloģija
Sepsi ierosina stafilokoki, zarnu nūjiņas, retāk — patogēnās sēnes. Mikroorganismi asinīs parasti nokļūst no primāra infekcijas perēkļa (bojāti zobi, strutojošas mandeles, urīnceļu infekcijas, dzimumorgānu iekaisums). Jaundzimušiem, sastrutojot nabas brūcei, var rasties nabas sepse. Sepses attīstībā nozīme ir novājinātai organisma reaģētspējai. Pēc klīniskās gaitas izšķir zibenīgu, akūtu, subakūtu, hronisku un recidivējošu sepsi. Akūtai sepsei raksturīga strauja temperatūras paaugstināšanās, drebuļi, stipra svīšana, paātrināta sirdsdarbība, palielinātas aknas un liesa, samazināts urīna daudzums; var būt slikta dūša, vemšana, caureja, bezsamaņa. Sepse var komplicēties ar akūtu nieru un aknu mazspēju. Ārstēšana kompleksa; likvidē primāro infekcijas perēkli, lieto antibakteriālus līdzekļus, stimulē organisma aizsargspēju.
Diagnoze
Agra diagnosticēšana ir nepieciešama, lai samazinātu mirstību smagas sepses gadījumā.[6]
Aizdomu gadījumā pirmo triju stundu laikā nepieciešams laboratoriski uzzināt leikocītu skaitu, seruma laktātu, iegūt paraugu mikrobioloģiskajam uzsējumam (pirms antibiotiku lietošanas). Lai identificētu sepsi izraisošo mikroorganismu nepieciešams veikt asins parauga uzsējumu gan anaerobās, gan aerobās barotnēs. Vienu asins paraugu parasti ņem no intravenozā katetra, bet otru caur ādu. Tomēr tikai 30% gadījumos baktērijas tiek atrastas asinīs. Reizēm kā diagnosticēšanas metode tiek izmantota arī ir polimerāzes ķēdes reakcija, kur tiek uzzināta mikroorganisma DNS. Mikrobioloģisko uzsējumu paraugus var ņemt arī no urīna, cerebrospinālā šķidruma, brūcēm, elpošanas sekrētiem, ja vien šo materiālu iegūšana būtiski neaizkavē sākt antibiotisko terapiju.
Ja sešu stundu laikā, asins spiediens tāpat paliek zems par spīti intensīvai intravenozo šķidrumu lietošanai vai gadījumā, ja laktāts ir ≥ 4 mmol/L (36 mg/dL), tiek mērīts centrālais venozais spiediens un centrālā venozā skābekļa saturācija. Laktātu nepieciešams izmērīt vēlreiz, ja pirmais mērījums bija paaugstināts. Divpadsmit stundu laikā ir svarīgi diagnosticēt vai izslēgt infekcijas, kas ir bīstamas dzīvībai, piemēram nekrotizējošas mīksto audu infekcijas, peritonītu (vēderplēves iekaisumu) infekcijas, žultsceļu infekcijas, kā arī zarnu infarktu. Perforēts orgāns (datortomogrāfijā vai rentgenā redzams brīvs gaiss), patoloģisks plaušu rentgens ar pneimonijas pazīmēm (redzams lokāls aizēnojums), petehijas, purpura var pierādīt infekcijas klātbūtni.
Ja pacientam SIRS (Systemic inflammatory response syndrome) kritēriji ir negatīvi, tad maz ticams, ka šai personai ir sepse.[7]
| Mērījums | Vērtība |
|---|---|
| Temperatūra | <36 °C (96,8 °F) vai >38 °C (100,4 °F) |
| Sirdsdarbība | >90/min |
| Elpošanas biežums | >20/min vai PaCO2<32 mm Hg (4,3 kPa) |
| Leikocīti | <4x109/L (<4000/mm³), >12x109/L (>12 000/mm³) |
Prognoze
Aptuveni 20—35% cilvēku ar smagu sepsi mirst. Septiskā šoka gadījumā mirstība ir 30—70%.[9] Laktāta daudzuma noteikšana ir nozīmīgs laboratoriskais izmeklējums, lai prognozētu iznākumu — cilvēkiem ar laktātu virs 4 mmol/L mirstība sasniedz 40%, bet 2 mmol/L mirstība ir ap 15% gadījumu.[10]
Ir izstrādātas vairākas pacienta novērtēšanas skalas. Viena no biežāk izmantotajām ir APACHE II, kur tiek ņemts vērā pacienta vecums, temperatūra, asinsspiediens, dažādi joni, kreatinīns, hematokrīts, skābekļa saturācija asinīs un Glāsgova komas skala.
Daļa cilvēku var izjust smagas paliekošus kognitīvos traucējumus pēc smagas sepses epizodes, bet tā kā bieži vien trūkst objektīvu datu par pirms sepses bijušo intelektuālo spēju līmeni, šī potenciālā sepses komplikācija nav labi izpētīta.[11]
Literatūra
- Ivars Mazjānis, Edgars Tirāns. Infekcijas slimības. Rīga: autorizdevums, 2006, 602.—623. lpp. ISBN 9984-9236-5-7