Vilards Boils
Vilards Boils (Willard Sterling Boyle; dzimis 1924. gada 19. augustā, miris 2011. gada 7. maijā) bija Kanādas fiziķis. Viņš ir lādiņa saites matricas līdzizgudrotājs, par ko 2009. gadā saņēma Nobela prēmiju fizikā.[1]
| ||||||||||||||||
| ||||||||||||||||
Boils Makgila Universitātē ieguvis doktora grādu. 1962. gadā Bell Labs viņš kopā ar Donu Nelsonu izgudroja pirmo nepārtrauktas darbības rubīna lāzeru. Vilards Boils 1962. gadā tika iecelts par direktoru Bell Labs Kosmosa zinātnes un pētnieciskajās studijās (Space Science and Exploratory Studies), kas atbalstīja Apollo kosmisko projektu un palīdzēja izvēlēties nolaišanās vietas uz Mēness virsmas. Kopš 1964. gada viņš Bell Labs strādāja pie integrālo shēmu attīstīšanas.
1969. gadā Boils kopā ar Džordžu Smitu izveidoja lādiņsaites matricu. Lādiņsaites matricas NASA ļāva uz Zemi sūtīt skaidrus attēlus. Šī tehnoloģija ir ciparu kameru pamatā.
No 1975. līdz 1979. gadam Vilards Boils bija Bell Labs izpilddirektors pētnieciskajā darbā.
Atsauces
Ārējās saites
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vilards Boils.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Biogrāfija Nobela prēmijas mājaslapā (angliski)
| Apbalvojumi | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Joičiro Nambu Makoto Kobajaši Tošihide Maskava | Nobela prēmija fizikā 2009 kopā ar Čārlzu Kao un Džordžu Smitu | Pēctecis: Andre Geims Konstantīns Novosjolovs |