Karību jūra

Karību jūra aizņem lielāko daļu Karību plātnes. Ģeologu vērtējums par jūras vecumu krasi atšķiras — daži uzskata, ka tā ir 20 000 gadus veca, citi — ka 570 miljonus gadu veca. Zemūdens grēdas sadala Karību jūras gultni piecos mazākos baseinos. Par spīti dziļajai dzelmei pie Kaimanu Salām (7686 metri) Karību jūra pārsvarā ir salīdzinoši sekla.

Karību jūrā ir divas izteiktas lūzuma zonas — Espaņjolas lūzums un Puertoriko lūzums. Teorētiski šeit ir iespējamas zemūdens zemestrīces, kas var izraisīt cunami, kā arī sauszemes zemestrīces. Pētījumi liecina, ka pēdējo 500 gadu laikā Karību baseinā notikušas 12 zemestrīces, kuru stiprums pārsniedza 7,5 balles.^[3]

Karību jūras klimatu nosaka Golfa straume un Karību straume. Atrašanās tropu joslā nodrošina to, ka visu gadu ūdens temperatūra ir 21 — 28 °C grādi.

Karību jūrā veidojas daļa no Rietumu puslodes tropiskajiem cikloniem. Karību viesuļvētru sezona ilgst no jūnija līdz decembrim, visvairāk vētru notiek augustā un septembrī. Caurmērā gadā veidojas 9 tropiskās vētras, no kurām 5 sasniedz viesuļvētras spēku.

Postošās viesuļvētras nopietni ietekmē Karību baseina iedzīvotāju ikdienu un saimniecību.

Karību jūras nosaukums cēlies no karibu cilts indiāņiem. Šī cilts bija viena no valdošajām laikā, kad reģionā ieradās pirmie eiropieši — 15. gadsimta beigās.

Karību jūras salās pirmie uz dzīvi apmetās aravaku indiāņi, kas tajās ieceļoja no tagadējās Venecuēlas 1. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Sākotnēji viņi sasniedza Trinidādas salu, no kuras izplatījās tālāk uz ziemeļiem. Aptuveni 1500 gadus vēlāk aravakus izspieda karibi.

Karību jūra eiropiešiem un Āzijas iedzīvotājiem bija maz zināma līdz 1492. gadam, kad to sasniedza Kristofors Kolumbs, mēģinot atrast jaunu ceļu uz Indiju. Tūlīt pēc šī atklājuma sākās strauja Amerikas kolonizācija, kas sākās tieši Karību jūras baseinā. 16. gadsimtā Karību jūras baseinu pilnībā kontrolēja spāņi, taču pakāpeniski palielinājās arī citu Eiropas jūras nāciju (jo sevišķi angļu, franču un holandiešu) ietekme.

Vērtīgās transporta kravas, kas tika pārvadātas Karību baseinā un no tā uz Eiropu, kā arī konkurence Eiropas valstu starpā veicināja plašu pirātisma izplatību Karību baseinā. Vislielāko izplatību pirātisms sasniedza 16. gadsimtā, kad pirātus nereti atbalstīja viņu izcelsmes valstu valdības. Portrojālā (Jamaika) un Tortugā pat atradās pastāvīgas pirātu apmetnes — pilsētas.

Mūsdienās Karību jūrā ir 22 salu teritorijas un tā skar 9 kontinentālās valstis.

Ap Karību jūru dzīvo ap 35 miljoni cilvēku, no kuriem lielākā daļa ir eiropiešu un afrikāņu izcelsmes. Pamatiedzīvotāju — indiāņu — palicis maz. Ap 70% runā spāņu valodā.

Karību jūrai ir liela nozīme pasaules ekonomikā kopš 16. gadsimta. Mūsdienās Karību jūras baseins pieder pie lielajiem naftas ieguves baseiniem, kur ik gadu tiek iegūts ap 170 miljonu tonnu naftas.^[4] Karību jūra ir arī ļoti produktīva no zvejsaimniecības viedokļa — šeit ik gadu tiek nozvejots ap pusmiljons tonnu zivju.^[5]

Siltais un maigais klimats visa gada garumā padarījis Karību jūras baseinu par visas pasaules iecienītu tūrisma un atpūtas reģionu.

Karību jūrā atrodas ap 9% no pasaules koraļļu rifiem, no kuriem lielākā daļa atrodas Centrālamerikas krastā un Antiļu salās. Koraļļu rifi pieder pie biotopiem ar lielāko bioloģisko daudzveidību. Savdabīgie un vizuāli ļoti iespaidīgie koraļļu rifi pievilina reģionam tūristus, ik gadus radot Karību jūras nācijām 3,1 — 4,6 miljardus ASV dolāru ienākumus.^[6]

Globālā sasilšana padara Karību jūras ūdeni siltāku, iznīcinot rifus. Pašlaik ap 42% koraļļu koloniju ir pilnībā bojātas, ap 95% koloniju ir ietekmētas.^[7]

Panamerikas veselības organizācijas dati liecina, ka 1993. gadā tika pienācīgi attīrīti tikai 10% no Karību jūrā ieplūstošajiem notekūdeņiem^[4]

Lai novērstu nelabvēlīgu cilvēka ietekmi uz Karību jūras vidi, 1986. gadā spēkā stājās īpaša konvencija par Karību jūras vides aizsardzību, ko pašlaik ratificējušas 15 valstis.^[8]

Popkultūrā Karību jūra, jo sevišķi tās vēsture, tiek cieši saistīta ar pirātismu. Šo uzskatu nostiprinājusi filmu triloģija "Karību jūras pirāti".

Pie Karību jūras vai tajā atrodas šādas valstis un atkarīgās teritorijas:

• ASV Virdžīnas
• Angilja
• Antigva un Barbuda
• Aruba
• Barbadosa
• Beliza
• Britu Virdžīnas
• Dominika
• Dominikānas Republika
• Grenāda
• Gvadelupa
• Gvatemala
• Haiti
• Hondurasa
• Jamaika
• Kaimanu Salas
• Kolumbija
• Kostarika
• Kuba
• Martinika
• Meksika
• Montserrata
• Nīderlandes Antiļas
• Nikaragva
• Panama
• Puertoriko
• Sentkitsa un Nevisa
• Sentlūsija
• Sentvinsenta un Grenadīnas
• Trinidāda un Tobāgo
• Venecuēla

Lielākie Karību jūras līči:

• Amalikes līcis (Beliza un Gvatemala)
• Anamarijas līcis (Kuba)
• Batabano līcis (Kuba)
• Četumalas līcis (Beliza un Meksika)
• Čiriki lagūna (Panama)
• Darjenas līcis (Panama un Kolumbija)
• Fordefransas līcis (Martinika)
• Gvakanajabo līcis (Kuba)
• Gvantanamo līcis (Kuba)
• Gonavas līcis (Haiti)
• Hondurasas līcis
• Karataskas lagūna (Hondurasa)
• Kočinosa līcis (Kuba)
• Koro līcis (Venecuēla)
• Korrjentesa līcis (Kuba)
• Kortesa līcis (Kuba)
• Moskītu līcis (Panama)
• Neibas līcis (Dominikana)
• Okoa līcis (Dominikana)
• Parijas līcis (Trinidāda un Tobāgo)
• Portlendas līcis (Jamaika)
• Sanhuanas del Nortes līcis (Nikaragva)
• Venecuēlas līcis

Karību jūru ar Atlantijas okeānu un Meksikas līci savieno šādi jūras šaurumi:

• Anegadas šaurums (starp Virdžīnu salām un Angilju)
• Dominikas šaurums (starp Dominiku un Gvadelupu)
• Gvadelupas šaurums (starp Gvadelupu un Montserratu)
• Jukatanas šaurums (starp Meksiku un Kubu, 217 km plats)
• Martinikas šaurums (starp Dominiku un Martiniku)
• Monas šaurums (starp Puertoriko un Haiti salu)
• Sentlūsijas šaurums (starp Sentlūsiju un Martiniku)
• Sentvinsenta šaurums (starp Sentvinsentu un Sentlūsiju)
• Serpjentes šaurums (starp Trinidādu, Tobāgo un Venecuēlu)
• Vējpuses šaurums (starp Kubu un Haiti salu)

Bez tam Karību jūru ar Kluso okeānu savieno mākslīgi veidotais Panamas kanāls.

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Karību jūra.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)