Atlantijas okeāns

Robežas

Ziemeļos robežojas ar Ziemeļu Ledus okeānu – no tā atdala nosacītas līnijas, kas savieno Grenlandi ar Īslandes ziemeļrietumiem, Īslandes ziemeļaustrumus ar Špicbergenas dienvidu galu un Špicbergenu ar Nordkapa ragu Norvēģijā.^[1] Dienvidaustrumos, pa 20°A garuma grādu robežojas ar Indijas okeānu. Dienvidos pa 60°D platuma grādu robežojas ar Dienvidu okeānu. Dienvidrietumos, pa Dreika šaurumu savienots ar Kluso okeānu. Mākslīgi savienots ar Kluso okeānu caur Panamas kanālu un ar Indijas okeānu caur Suecas kanālu.

Apskalo Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas austrumu piekrasti, kā arī Eiropas un Āfrikas rietumu piekrasti.

Ģeoloģiskā vēsture

Atlantijas okeāns ir otrs jaunākais planētas okeāns pēc Dienvidu okeāna. Dati liecina, ka pirms 180 miljoniem gadu tas vēl neeksistēja. Okeāns sāka veidoties mezozojā, sadaloties Pangejas superkontinentam, kad viens no otra sāka atdalīties tagadējās Amerikas Eirāzijas un Āfrikas kontinenti. Sadalīšanās sākās ziemeļu daļā. Pangejas sadalīšanās sākās triasā un beidzās krītā.

Ziemeļatlantijā dalīšanās josla sākotnēji atradās starp tagadējo Kanādu un Grenlandi, taču vēlāk pārvietojās uz tagadējo atrašanās vietu.

Pašlaik Atlantijas okeāns turpina plesties par 5 - 10 cm gadā, šī kustība notiek pateicoties tam, ka Ziemeļamerikas plātne un Dienvidamerikas plātne virzās rietumu virzienā.

Gultnes reljefs

Vidusatlantijas grēda

Raksturīga Atlantijas okeāna īpatnība ir 1950. gados atklātā Vidusatlantijas grēda - garākā kalnu grēda pasaulē, kas pa Atlantijas okeāna centrālo asi aptuveni 11 300 km garumā stiepjas no Īslandes līdz aptuveni 54°D platuma grādam. Lielākais grēdas platums sasniedz 1 600 km. Ūdens dziļums virs grēdas pārsvarā nav lielāks par 2 700 m, grēda vietām paceļas virs ūdens līmeņa (piem. Debesbraukšanas sala).

Vidusatlantijas grēdas centrālajā asī gandrīz visā garumā savukārt atrodas rifta ieleja. Grēda ir robeža starp tektoniskajām plātnēm un tās centrālajā daļā no Zemes dzīlēm paceļas jaunā okeāniskā Zemes garoza tādējādi ik gadus paplašinot Atlantijas okeānu par 5000000-1000000000cm

Vidusatlantijas grēdas ziemeļu daļu dienvidos no Īslandes sauc par Reikjanesas grēdu.

Citas reljefa formas

Atlantijas okeāna gultnē no dienvidiem uz ziemeļiem ir šādas nozīmīgas reljefa formas:

• Dienvidatlantijā uz robežas ar Dienvidu okeānu un Indijas okeānu atrodas Āfrikas—Antarktīdas lielieplaka, tās maksimālais dziļums Atlantijas okeāna pusē ir 5734 m.
• Pie Dienvidsendviču salām atrodas Dienvidsendviču dziļvaga, tās dziļums sasniedz 8428 m — otrs lielākais dziļums Atlantijas okeānā.
• Pie Argentīnas krastiem atrodas Argentīnas lielieplaka, tās dziļums līdz 6245 m.
• No Angolas krastiem uz dienvidrietumiem līdz Vidusatlantijas grēdai stiepjas Vaļu grēda, virs ūdens līmeņa paceļas Tristana da Kunjas salas.
• Pie Angolas un Namībijas krastiem atrodas Angolas lielieplaka, tās dziļums līdz 6013 m.
• Pie Brazīlijas krastiem ap 30° dienvidu platuma grādiem atrodas Riugrandi augstiene, augstāko kalnu virsotnes 638 m dziļumā.
• Pie Brazīlijas krastiem atrodas Brazīlijas lielieplaka.
• Vidusatlantijas grēdā uz ekvatora, šķērsām grēdai atrodas Romanša dziļvaga, tās dziļums — 7 856 m.
• Pie Antiļu salām atrodas Puertoriko dziļvaga, dziļākā vieta Atlantijas okeānā, tās dziļums līdz 8605 m (Milvoki dzelme, citos avotos — 8742, vai pat 9219 m).
• Starp Zaļā raga salām un Vidusatlantijas grēdu atrodas Zaļā raga lielieplaka, tās dziļums līdz 7282 m.
• Pie Ziemeļamerikas krastiem atrodas Ziemeļamerikas lielieplaka, tās dziļums līdz 7110 m.
• Iepretī Ņūfaundlendai atrodas kontinentālā šelfa paplašinājums — Lielais Ņūfaundlendas sēklis.
• Starp Azoru salām un Kanāriju salām atrodas Kanāriju lielieplaka, tās dziļums līdz 6578 m.
• Iepretī Biskajas līcim atrodas Rietumeiropas lielieplaka, tās dziļums līdz 5669 m.
• Rietumos no Īrijas un Skotijas atrodas Īrijas dziļvaga.
• Ziemeļrietumos no Īrijas dziļvagas atrodas Rokolas plato ar Rokolas saliņu.
• Grenlandi un Šetlendas salas savieno Atlantijas slieksnis, tā dziļums ap 600 m.

Jūras līči

Atlantijas okeānā, sākot no ziemeļiem pulksteņa rādītāja virzienā ir šādas jūras, jūras līči un šaurumi:

• Dāņu šaurums starp Grenlandi un Islandi — savieno ar Ziemeļu Ledus okeānu
• Norvēģu jūra
• Ziemeļjūra
• Baltijas jūra — gandrīz pilnībā norobežota iekšējā jūra aiz Ziemeļjūras
• Īrijas jūra
• Ķeltu jūra
• Lamanšs — šaurums starp kontinentālo Eiropu un Lielbritāniju
• Biskajas līcis
• Vidusjūra — gandrīz pilnībā norobežota iekšējā jūra
• Melnā jūra — gandrīz pilnībā norobežota jūra aiz Vidusjūras
• Gvinejas līcis
• Skotijas jūra — daļēji atrodas Dienvidu okeānā
• Dreika šaurums — savieno ar Kluso okeānu
• Karību jūra
• Meksikas līcis
• Sargasu jūra — nav fiziski norobežota no pārējā okeāna, taču to norobežo straumes
• Labradoras jūra
• Deivisa šaurums starp Ziemeļu ledus okeānam piederīgo Bafina jūru un Labradoras jūru.

Salas

Dažas no Atlantijas okeāna salām un salu grupām.

• Antiļu salas
  • Haiti
  • Kuba
  • Puertoriko
• Makaronēzija
  • Azoru salas
  • Madeira
  • Kanāriju salas
  • Zaļā raga salas
• Bafina Zeme
• Bahamu Salas
• Bermudu salas
• Debesbraukšanas sala
• Dienviddžordžija
• Dienvidsendviču salas
• Farēru salas
• Folklenda salas
• Grenlande
• Īslande
• Īrija
• Lielbritānija
• Ņūfaundlenda
• Sanpedru un Sanpaulu salas
• Svētās Helēnas sala
• Šetlendas salas
• Tristana da Kunjas salas

Nogulumi

Uz kontinentālā šelfa atrod pārsvarā terigēnos iežus - smiltis, mālus, kurus šeit atnesušas upes un vēji. Vislielāko biezumu šādi nogulumi sasniedz lielu upju grīvās, jo sevišķi planētas lielākās upes - Amazones grīvā.

Dziļjūras daļā, pelaģiālē gultni veido okeānā dzīvojošo organismu atliekas. Šādu nogulumu biezums variē no 60 līdz 3 300 metriem, lielāko biezumu sasniedzot vietās, kur notiek apvelings.

Okeāna gultnē veidojas arī autigēni nogulumi - nogulumi, kas veidojas uz vietas. Pazīstamākie šāda veida nogulumi ir mangāna konkrēcijas, kuras veidojas vietās, kur pārējo nogulumu veidošanās notiek ļoti lēni jeb kur nogulumus pāršķiro straumes.

Ūdens raksturojums

Sāļš ūdens kā visās citās jūrās vai okeānos.Kopumā Atlantijas okeāns ir sāļākais no Zemes okeāniem - virsējā ūdens slāņa sāļums variē no 33 līdz 37 ‰, taču tas mainās atkarībā no klimatiskajiem apstākļiem un ģeogrāfiskās atrašanās vietas. Ūdens sāļumu palielina tādi faktori kā: augsta iztvaikošana, sausums, maza saldūdens pietece no krasta. Sāļumu pazemina ledus kušana, daudz nokrišņu, liela upju ūdens pieplūde. Vismazākais sāļums okeānā ir ziemeļos no ekvatora, kur līst daudz lietus, lielu upju grīvās. Vislielākais sāļums - ap 25° Z platuma grādos un dienvidos no ekvatora, kur maz nokrišņu un liela ūdens iztvaikošana.

Temperatūra

Ūdens virsējā slāņa temperatūru nosaka platuma grādi, straumju režīms, gadalaiks. Atlantijas okeānā temperatūra variē no -2 °C līdz 29 °C. Vissiltākais ūdens ir ziemeļos no ekvatora un visaukstākais - polārajos reģionos.

Straumes

• Dienvidu daļā, uz robežas ar Dienvidu okeānu no Dreika šauruma uz austrumiem plūst aukstā Rietumvēju straume.
• Gar Patagonijas krastiem uz ziemeļiem tek Rietumvēju straumes atzars - aukstā Folklendu straume.
• Gar Āfrikas rietumu krastu plūst Rietumvēju straumes atzars - aukstā Bengelas straume, kas pie Angolas atvirzās nost no krasta. Dienvidos no ekvatora, okeāna centrālajā daļā tā ir iesilusi un sadalās.
• No Bengelas straumes dienvidrietumu virzienā atdalās un gar Brazīlijas krastu plūst siltā Brazīlijas straume.
• Ziemeļrietumu virzienā no Bengelas straumes plūst siltā Dienvidekvatoriālā straume. Starp Antiļu salām tā iekļūst Karību jūrā, kur to jau sauc par Karību straumi. Atzars, kas plūst ziemeļos gar Antiļu salām. sasniedz Floridas piekrasti.
• Pie Floridas krastiem un Sargasu jūrā sākas siltā Golfa straume, kas plūst ziemeļaustrumu virzienā. Tuvāk Eiropaskrastiem to jau sauc par Ziemeļatlantijas straumi, tā starp Norvēģiju un Špicbergenu sasniedz Ziemeļu Ledus okeānu.
• Pirms Īslandes no Ziemeļatlantijas straumes atdalās tās atzars - siltā Irmingera straume, kas plūst gar Grenlandes dienvidu krastu.
• Aiz Azoru salām no Golfa straumes atdalās vēsā Kanāriju straume, kas plūst gar Āfrikas krastiem līdz Zaļā raga salām.
• No Kanāriju salām gar Āfrikas krastu tālāk, līdz Gvinejas līcim plūst siltā Gvinejas straume.
• No Kanāriju salām uz Sargasu jūru plūst siltā Ziemeļekvatoriālā straume.

Atlantijas okeāna straumju režīms lielā mērā nosaka Atlantijas okeāna piekrastes reģionu klimatu, augu un dzīvnieku valsti un līdz ar to - okeāna krastā dzīvojušo civilizāciju vēsturi, saimniecību. Lielu, pozitīvu ietekmi uz Eiropas vēsturi un saimniecību atstājusi siltā Golfa straume un Ziemeļatlantijas straume, savukārt Āfrikas ziemeļrietumu piekrasti tuksnesīgu un saimniecībai maz piemērotu darījusi arī vēsā Kanāriju straume.

Savdabīgs Atlantijas okeāna reģions ir Sargasu jūra - liela, straumju izolēta ūdens platība, kurā ūdens sāļums ir jūtami augstāks nekā ap to.

Klimats

Atlantijas okeāna un tā piekrastes reģionu klimatu nosaka ūdens virsējā slāņa temperatūra, okeāna straumes un vēju virzieni. Tā kā ūdens ir viela ar augstu siltumietilpību, jūras piekrastē klimats ir mērens, tam nepiemīt krasas sezonālas izmaiņas.

Atlantijas okeāna un tā piekrastes temperatūru nosaka galvenokārt platuma grādi. Reģioni, kas ir visattālākie no ekvatora, ir visaukstākie, vissiltākais ir reģions ziemeļos no ekvatora. Aukstākajos Atlantijas okeāna reģionos nereti veidojas ledus. Ziemās ledus klāj daļu no Labradoras jūras un Dāņu šauruma. Arktikas aisbergi nereti nokļūst pat līdz Madeirai un Bermudu salām.

Lielā mērā klimatu nosaka arī Atlantijas okeāna straumes - Ziemeļeiropā klimats ir salīdzinoši maigāks un siltāks pateicoties siltajai Ziemeļatlantijas straumei. Savukārt aukstās straumes padara Kanādas austrumu piekrasti salīdzinoši aukstāku, te biežāk ir migla.

Ziemeļatlantijas dienvidu daļā veidojas spēcīgas viesuļvētras, kas regulāri skar Karību jūras salas.

Pastāv uzskati un virkne leģendu par Bermudu trijstūri kā par mistisku vietu, kurā notiek daudz neizskaidrojamu kuģu un lidmašīnu katastrofu - tomēr, šie negadījumi saistāmi ar ļoti intensīvo satiksmi reģionā, viesuļvētrām un citādi nelabvēligiem laika apstākļiem.

Vēsture

Pirmā zināmā reize, kad okeāns minēts kā Atlantijas okeāns (Atlantis thalassa, Ἀτλαντὶς θάλασσα) ir Hērodota darbā Historiai ap 450 g. pmē. - ar to apzīmējot ūdenstilpi, kas atrodas aiz Hērakla stabiem, t.i. aiz Gibraltāra. Intensīva Ziemeļatlantijas izpēte sākās līdz ar kuģniecības attīstību. Atlantijas okeāns šķir t.s. "Veco pasauli" (Eiropa, Āfrika un Āzija) no "Jaunās pasaules" (Amerika) un jau ilgstoši notiek diskusijas par to, kurš pirmais šķērsoja Atlantijas okeānu. Ir zināms, ka Atlantijas okeānu šķērsojuši jau vikingi, taču pastāvīga eiropiešu klātbūtne un kultūras ietekme Amerikā sākās ar Kolumba ceļojumu pāri Atlantijas okeānam 1492. gadā. Šajā laikā sākās intensīva Atlantijas okeāna izpēte, ko veicināja tas, ka Eiropa bija sadalīta konkurējošās, attīstītās valstis, kas savstarpēji sacentās par jaunatklātās telpas sadali.

Zinātniska Atlantijas okeāna izpēte sākās 19. gadsimtā, 19. gadsimtā strauji uzlabojās arī satiksme un sakari starp abiem Atlantijas okeāna krastiem. Pieaugošā Eiropas un Ziemeļamerikas ekonomika padarīja abas šīs pasaules daļas par dominējošām pasaules lielvarām, kuras Atlantijas okeāns gan nošķir, gan saista. Pastāv pat īpašības vārds, kas apzīmē saikni starp abiem okeāna krastiem - "transatlantisks".

Satiksmes un sakari

1858. gadā okeānu pirmoreiz šķērsoja telegrāfa kabelis. 1912. gadā okeānā pēc sadursmes ar aisbergu nogrima kuģis "Titanic", gāja bojā 1 593 cilvēki. 1919. gadā Atlantijas okeānu pirmoreiz šķērsoja lidmašīna - amerikāņu NC-4, pa ceļam nolaižoties vairākās salās. Vēlāk 1919. gadā britu lidmašīna pirmoreiz bez nosēšanās šķērsoja okeānu no Ņūfaundlendas līdz Īrijai.1921. gadā briti pirmoreiz šķērsoja okeānu ar dirižabli.

1927. gada 7. janvārī tika veikts pirmais transatlantiskais telefona zvans. 1998. gadā Bens Lekomtē kļuva par pirmo cilvēku, kas pārpeldējis Atlantijas okeānam, apstājoties uz vienu nedēļu Azoru salās.

Ekonomika un vides problēmas

Atlantijas okeāns lielā mērā noteicis tā krastos esošo valstu saimnieciskās attīstības vēsturi, liekot attīstīt ostu saimniecību, kuģniecību, zvejniecību, tirdzniecību. Pēdējās desmitgadēs uzsākta naftas un dabasgāzes atradņu apguve Atlantijas okeāna piekrastē, kontinentālajā šelfā.

Atlantijas okeānā atrodas dažas no produktīvākajām zvejas vietām pasaulē - produktīvākās ir Lielais Ņūfaundlendas sēklis, ASV piekraste pie Bahamu Salām, Īslandes piekraste, Īrijas jūra, Dogera sēklis Ziemeļjūrā un Folklenda sēkļi Dienvidatlantijā.

Aktīvā saimniecība okeāna krastos, jo īpaši Ziemeļatlantijā, radījusi negatīvu ietekmi uz Atlantijas okeāna vidi. Atlantijas okeānā salīdzinoši ļoti bieži notiek naftas un tās produktu noplūdes, jūrā no kuģiem joprojām nonāk daudz atkritumu, tai skaitā toksiskie atkritumi, jūrā ieplūst piesārņotās upes.

• Pasaules okeāni un jūras

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Atlantijas okeāns.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)