Pigments
Pigments (latīņu: pigmentum — 'krāsa', 'krāsviela') ir tāda krāsviela, kas nešķīst iekrāsojamajā vidē. Pigmentus pievieno laku un krāsu materiāliem (krāsām, gruntskrāsām, emaljām). Pigmenti, atšķirībā no šķīstošajām krāsvielām, veido necaurspīdīgu pārklājumu.[1] Dažu pigmentu (piemēram, svina mīnija), ko pievieno metālam paredzētām krāsām, pamatuzdevums ir nevis krāsošana, bet korozijas izturības nodrošināšana. Atsevišķi izdala keramiskos pigmentus, kas ir noturīgi augstās temperatūrās; to krāsu nosaka kristālrežģa defekti.[2] Pigmentus lieto arī stikla šķiedras audumu, plastmasu, gumijas iekrāsošanai.
Bioloģijā par pigmentiem (bioloģiskajiem pigmentiem jeb biohromiem) dēvē audos un šūnās atrodamās krāsainās vielas. Pazīstami biopigmenti ir hlorofils, hemoglobīns, karotinoīdi, antociāni.
Svarīgākie pigmenti
- Baltie pigmenti: cinka dioksīds (cinka baltums), titāna dioksīds, svina baltums (mūsdienās vairs gandrīz nelieto), litopons (bārija sulfāta un cinka sulfīda maisījums), krīts, talks.
- Melnie pigmenti: kvēpi jeb tehniskais ogleklis.
- Dzeltenie pigmenti: okers (no dzeltena līdz sarkanbrūnam), dabiskā sjēna, vizuļzelts (alvas disulfīds), mūmijs (dzelzs alumosilikāts ar piemaisījumiem; var būt no dzeltena līdz ķieģeļsarkanam).
- Sarkanie pigmenti: dzelzs mīnijs, svina mīnijs.
- Zilie pigmenti: ultramarīns, Berlīnes zilais.
- Zaļie pigmenti: hroma(III) oksīds.
- Brūnie pigmenti: umbra, dedzinātā sjēna (sarkanbrūna).
Pie neorganiskiem pigmentiem mēdz pieskaitīt arī alumīnija un bronzas pulverus, kurus sajaucot ar laku, iegūst tā saucamās "sudraba" un "zelta" krāsas.
Mūsdienās plaši izmanto arī organiskos pigmentus, kuri gan nav noturīgi augstās temperatūrās vai Saules gaismā. Svarīgi organiskie pigmenti ir ftalocianīna pigmenti, arī dažas azokrāsvielas. Pie organiskiem pigmentiem pieskaita arī optiskos balinātājus.
Atsauces
| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Pigmenti |