Sēklinieks

Sēklinieku veidošanos nosaka Y hromosoma, kā rezultātā tiek aktivēta gēnu kaskāde, piemēram, SRY, SOX9 u. c.^[1] Sēklinieki attīstās vēdera dobuma mugurējā sienā, bet īsi pirms dzimšanas noslīd sēklinieku maisiņā. 1 — 2% zēnu šis process nav pabeigts (to sauc par kriptorhismu). Tas ir svarīgi, jo temperatūra vēdera dobumā ir augstāka, un, ja šo patoloģiju nenovērš (operatīvā ceļā), tad draud neauglība, jo paaugstinātā temperatūra ietekmē spermatoģenēzi. Vecuma involūcija sēkliniekos novērojama pēc 50 gadu vecuma. Pakāpeniski samazinās spermatoģenēzes intensitāte, bet tomēr arī ļoti lielā vecumā atsevišķos kanāliņos noris spermatoģenēze. Ar vecumu samazinās arī vīrišķo hormonu sekrēcija, kas izraisa atrofiju prostatā un ārējos dzimumorgānos.

Ārējā uzbūve

Gandrīz visiem mugurkaulniekiem ir divi sēklinieki. Tie ir vienāda izmēra, lai gan haizivīm labais sēklinieks parasti ir lielāks, bet putniem un daļai zīdītāju kreisais ir lielāks. Atsevišķām zivju sugām ir tikai viens sēklinieks.^[2]

Zīdītājiem sēklinieki bieži ir ietverti sēklinieku maisiņā. Zīdītājiem, kam sēklinieki atrodas ārpus vēdera dobuma, viens sēklinieks parasti ir zemāks nekā otrs.^[3] Tas izskaidrojams ar anatomiskajām asinsvadu struktūras atšķirībām starp labo un kreiso pusi.

Veselam pieaugušam eiropietim vidējais sēklinieka tilpums ir 18 cm³ (norma 12–30 cm³).^[4] Vidējais cilvēka sēklinieka garums ir aptuveni 5 cm, platums 2 cm, bet caurmērs 3 cm. Sēklinieki tiek mērīti ar orhidometru, lineālu, ultraskaņu.

Iekšējā uzbūve

Sēklinieks ir ovāls veidojums, kas sadalīts vairākās piramīdveida daiviņās. Katrā daiviņā ļoti blīvi sakopoti atrodas sēklinieku izlocītie kanāliņi (ap 50 cm gari). Kanāliņu skaits katrā daiviņā ir 1—4. Katrs kanāliņš ir cilpveida struktūra, kas nekad nebeidzas akli. Izlocītajos kanāliņos notiek spermatoģenēze. Kanāliņi turpinās kā aiznesošie, taisnie kanāliņi, kuri tālāk veidos sēklinieka tīklojumu. No tīklojuma iziet 12—18 sēklinieka izvadkanāliņi, kas pāriet sēklinieka piedēkļa vados.^[5]

Sēklinieku apvalki

• Bālganais apvalks (tunica albuginea) ir īpaši plāns fibrozs apvalks, kas apņem sēklinieku no priekšpuses, sānos un mugurpusē. Veidojot sabiezinājumu, tā iesniedzas arī sēklinieka pamataudos, veidojot t. s. videni. Caur šejieni no sēklinieka nāk asinsvadi, limfvadi, sēklas izvadi. No videnes bālganais apvalks veido saistaudu starpsieniņas, kas iestiepjas sēkliniekos, sadalot to mazās daiviņās (līdz 250). Bālganā apvalka iekšējo slāni veido asinsvadu apvalks (tunica vasculosa). Tajā ir irdenie saistaudi ar lielu asinsvadu skaitu.

Sēkliniekam un tā piedēklim virs bālganā apvalka ir 5 apvalki, kas izveidojušies no vēderplēves izspīlējumiem un vēdera sienas elementiem, tiem noslīdot sēklinieka maisiņā embrionālajā periodā:

• Sēklinieka maksts apvalks (Tunica vaginalis testis) veidojas, sēkliniekiem noslīdot un pavelkot līdzi arī vēderplēvi (peritoneum), ap sēkliniekiem izveidojas 2 kārtas jeb lapiņas. Pirmā ir viscerālā, kas atrodas tieši virs bālganā apvalka. Otra ir virs tā un to sauc par parietālo lapiņu. Starp abām lapiņām izveidojies noslēgts spraugveida dobums, kurā ir nedaudz seroza šķidruma.
• Fascia spermatica interna veidojas no fascia transversalis
• Musculus cremaster cilvēkam parasti ir vāji attīstīts un tas attīstās no m. transversus abdominis
• Fascia cremasterica veidojas no m. obliquus abdominis externus aponeirozes šķiedrām
• Fascia spermatica externa veidojas no vēdera virspusējās fascijas.^[6]

Sēklinieka izlocītie kanāliņi

Izlocītie kanāliņi atrodas sēklinieku daiviņās un, notiekot mejozes procesam, veidojas gametas — spermatozoīdi. Kanāliņu siena sastāv no garām, cilindriskām Sertoli šūnām. Starp tām atrodas spermatogēnās šūnas, kas, attīstoties un tālāk diferenciējoties, veido spermatozoīdus. Sertoli šūnas balsta un baro spermatogēnās šūnas. Tās izdala arī olbaltumvielas, kas piesaista testosteronu un uztur to vajadzīgajā līmenī kanāliņos.

Izlocīto sēklas kanāliņu aptverošais slānis ap sieniņu histoloģiski sastāv no:

• samērā biezas bazālās membrānas,
• 3—5 slāņiem mioīdo šūnu, kas palīdz izvadīt spermatozoīdus un šķidrumu,
• 1.tipa kolagēnajām šķiedrām,
• fibroblastiem.

Galvenie šūnu veidi

Sertoli šūnas

Tās ir lielas, cilindriskas šūnas ar trijstūrveida kodolu. Šīs šūnas nedalās pēc pubertātes. Galvenokārt aizņem visu teritoriju ap spermatogēnām šūnām. Tā brīvo un sānu virsmu klāj plazmatiskās membrānas krokas, kur nobriest spermatozoīdi. Starp blakus esošām Sertoli šūnām veidojas slēgjūgles. Bieži šūnās atrod vārpstveidīgus kristaloīdus ieslēgumus, kuru sastāvs un funkcijas nav zināmas, bet pēdējie izmeklējumi rāda, ka tie var būt saistīti ar lipīdu transportu un to izmantošanu Sertoli šūnās.^[6]

Sertoli šūnu funkcijas

1. Balsta un trofiskā funkcija dzimumšūnām.
2. Fagocitārā funkcija — iznīcina defektīvās šūnas, atlieku ķermenīšus
3. Ražo ar fruktozi bagātu šķidrumu, kas, nonākot kanāliņu dobumā, baro un transportē spermatozoīdus,
4. Embrioģenēzē sintezē faktoru, kas nomāc Millera vadu attīstību (sievišķo dzimumorgānu attīstību), kā arī cilmes šūnu faktoru.
5. Sintezē un sekretē androgēnus saistošas olbaltumvielas, kas, piesaistot testosteronu, nodrošina noteiktu tā koncentrāciju kanāliņos. Šo sintēzi veicina folikulu stimulējošais hormons (FSH).
6. Sintezē inhibīnu, kas regulē adenohipofīzes FSH izdali,^[7]
7. Sintezē plazminogēna aktivatoru (pārvērš plazminogēnu plazmīnā), transferīnu, ceruloplazmīnu^[5]
8. Piedalās hematotestikulārās barjeras izveidē,
9. Imūnā funkcija — nodrošina spermatoģenēzes šūnu aizsardzību no antigēniem.

Leidiga šūnas

Starp izlocītajiem kanāliņiem atrodas Leidiga šūnas. Tās sintezē un sekretē vīrišķo dzimumhormonu — testosteronu. Testosterons nepieciešams normālai ģenitāliju, prostatas, sēklas pūslīšu attīstībai, kā arī regulē vielmaiņu, uzvedību un spermatozoīdu nobriešanu.

Leidiga šūnas ir lielas eozinofilas šūnas ar ekscentriski novietotu kodolu un acidofilu citoplazmu. Tās novietojas gar asins kapilāriem. Citoplazma satur tauku pilienus, kas, histoloģiskos preparātus pagatavojot, neiekrāsojas — šūnas ir vizuāli gaišas.Citoplazmā atrodami arī kristāliski ieslēgumi — Reinkes kristāli, kuru funkcija paliek nezināma, bet, iespējams, tie pierāda šūnas spēju ražot olbaltumvielas. Tām ir liels gludais endoplazmatiskais tīkls un Goldži komplekss, kas liecina, ka šūna specializējusies ražot lipīdus.

Luteinizējošais hormons (LH) no adenohipofīzes veicina Leidiga šūnu attīstību.^[5][6]

Spermatogēnās šūnas

Pie spermatogēnajām šūnām pieder visas dzimumšūnu attīstības stadijas — spermatogoniji, spermatīdas un spermatozoīdi. Spermatozoīda uzbūve ļauj tam pārvietoties sievietes dzimumceļos un apaugļot olšūnu.

Hematotestikulārā barjera

Sertoli šūnas ar īpašām slēgjūglēm savienojas savā starpā un veido barjeru, kas nelaiž cauri lielas molekulas. Barjera laiž cauri jonus, aminoskābes, olbaltumvielas u. c. nepieciešamos komponentus, taču nelaiž cauri asins plazmu un limfu. Barjeras būtība ir novērst gametu "atmaskošanu", kas pēc virsmas antigēniem ir atšķirīgas no pārējām organisma šūnām (somatiskajām šūnām), un sava imūnā sistēma tās var uzskatīt par svešām un iznīcināt.

Izšķir 2 nodalījumus, kur atrodas šūnas. Bazālajā nodalījumā atrodas spermatogoniji, bet jau vairāk nobriedušas šūnas nonāk lūmena nodalījumā. Lai spermatocīti tiktu caur šo slēgjūgli, veidojas jauns komplekss — Sertoli šūnu izaugums, kas stiepjas zem jaunizveidota spermatocīta, kustas uz augšu, laužot slēgjūgli.^[5][6]

Inervācija: plexus testicularis no plexus coeliacus

Asinsapgāde:

• Arteriālā — arteria testicularis no aorta abdominalis, a. ductus deferentis no a.iliaca interna.
• Venozā — plexus venosus pampiniformis, kas pie canalis inguinalis pāriet par vena testicularis un labajā pusē ieplūst v.cava inferior, bet kreisajā v.renalis sinistra.^[8]

Šeit uzskaitītas biežākās slimības un diferenciāldiagnozes:

Sēklinieka audzēji

Pacientiem ar sēklinieku vēzi ir viena no augstākajām dzīvildzēm — 5 gadu dzīvildze sasniedz 95%.^[9] Pat gadījumos, kad vēzis jau ir izplatījies ārpus sēkliniekiem, ķīmijterapija palīdz līdz pat 80% gadījumu. Biežākie simptomi ir sāpes muguras lejasdaļā (ja tas ir izplatījies uz limfmezgliem), smaguma sajūta sēklinieku maisiņā, trulas vai asas sāpes vēdera lejasdaļā vai sēklinieku maisiņā, kā arī ginekomastija.

Varikocēle

Varikocēle jeb vēnu palielināšanās sēkliniekos ir viens no biežākajiem neauglības cēloņiem, ko var izraisīt bojāti vēnu vārstuļi vai vēnu saspiešana ar blakus esošajām struktūrām. To var ārstēt ķirurģiski. Biežākie simptomi ir testosterona svārstības,^[10] sēklinieku atrofija, redzamas vēnas, smaguma sajūta sēklinieka maisiņā.

Hidrocēle

Hidrocēle ir šķidruma uzkrāšanās sēklinieku aptverošajā apvalkā — tunica vaginalis. Primāra hidrocēle ir atteces traucējumu dēļ, bet sekundāra infekcijas, traumas vai audzēju dēļ. Hidrocēle paaugstina risku neauglībai.^[11]

Endokrīnie traucējumi

Endokrīnie traucējumi, piemēram, hipofīzes audzēji, diabēts, spēj caur dažādiem mehānismiem ietekmēt auglību un testosterona sintēzi.

Epididimīts

Epididimīts ir sāpīgs iekaisums, kas skar sēklinieka piedēkli — epididymis. Iemesls var būt infekciozs, kā arī nezināmas izcelsmes. Biežākie simptomi ir karstuma sajūta skartajā vietā, sāpes, sāpīga urinācija un izdalījumi ar urīnu.

Eksogēno hormonu ietekme

Steroīdu (sevišķi anabolo steroīdu) lietošana mēdz izraisīt sēklinieku samazināšanos.^[12][13] Tas saistīts ar atgriezenisko saites mehānismu, kad paaugstinātā testosterona dēļ tiek samazināts gonadotropā hormona līmenis no hipofīzes. Attiecīgi gonadotropo hormonu lietošana var palielināt sēkliniekus. Sēklinieki var atrofēties gan hormonu terapijas, gan ķīmiskās kastrācijas rezultātā. Jebkurā gadījumā sēklinieku tilpuma samazināšanās samazina arī spermatoģenēzi.

Viduslaikos vīrieši, kas gribēja puiku, mēdza izgriezt vai nosiet kreiso sēklinieku. Tika uzskatīts, ka kreisais sēklinieks rada meitenes, bet labais — zēnus.^[14] Šādi uzskati datējami pat 330 gadus p.m.ē., kad Aristotelis ieteica kreisā sēklinieka nosiešanu vīriešiem, kuri vēlas, lai bērns būtu vīriešu dzimuma.