Saldā krimilde

Sugu pirmais aprakstījis Kārlis Linnejs 1753. gadā kā Agaricus lactifluus.^[1]

Tāpat kā pārējā sēņu molekulārajā ģenētikā, klasifikācija nav nostabilizējusies un joprojām tiek pastāvīgi mainīta. Vairums autoru, ieskaitot Index Fungorum un Mycobank, saldo krimildi tagad ieskaita 19. gadsimtā izveidotajā, pēc tam ar Lactarius apvienotajā un 21. gadsimtā atjaunotajā Lactifluus ģintī, bet Latvijas avoti tās sugas (ieskaitot saldo krimildi) 2020. gadā vēl turpināja pieskaitīt pienaiņu ģintij.^[2]

2008. gada iedalījumā pienaines pēc ģenētiskās izcelsmes tika sadalītas 3 apakšģintīs — Piperites (ieskaitot saldo krimildi), Russularia, Plinthogalus, kas savukārt tika sadalītas sekcijās un apakšsekcijās. Cits iedalījums paredz 5 apakšģintis, no kurām saldā krimilde ir pazīstamākā Lactiflui pārstāve, taču tā autori pieņem, ka tā nav vienota suga, bet gan to komplekss.^[3]

• Cepurīte: gaļīga, sākumā izliekta, vēlāk plakana, ar nedaudz ieliektu vidu. Oranžbrūna līdz dzeltenbrūnai, varietātēm arī sarkanbrūna, bojājumu vietās tumši brūna vai ķieģeļsarkana. Sausa, samtaini gluda. Platums līdz 10 (20) cm. Maliņa gaišāka, sākumā ieliekta, uz vecumu krokaina.
• Lapiņas: bālganas vai gaiši dzeltenīgas, vecumā kļūst brūnganas, ievainojumu vietās brūnganas un aktīvi izdala piensulu. Nedaudz nolaidenas gar kātiņu, plānas, vidēji ciešas, ļoti trauslas, nedaudz zarotas.
• Kātiņš: Cilindrisks, ciets, bez dobuma, uz lejasgalu tievāks, cepurītes krāsā ar parasti gaišāku augšdaļu. Garums 6—12 cm, resnums 1—3 cm.
• Mīkstums: Trausls, bālgans, uz vecumu pelēcīgs, ievainojumu vietās brūngans. Smarža vāja, jaunībā augļu, vecumā siļķu. Garša saldena. Piensula balta, bagātīga, gaisā sacietējot, kļūst lipīga un pelēcīgi brūngana, ar sveķu garšu.
• Sporas: gandrīz apaļas, kārpainas, ar tīklotu ornamentu, kas ar Melcera reaģentu iekrāsojas zilgani melnā krāsā (t.i. ir amiloīdas), bezkrāsainas, nobirums masā balts vai dzeltenīgs. Izmēri 8—11/7—11 µm.^[2][4][5]
• Bazīdijas bezkrāsainas, vālesveida, četrsporu, 40—62/7—11 µm.^[6]
• Cistīdas: pleirocistīdas 48—145/5—13 µm, heilocistīdas 27—60/5—7 µm.^[7]

Varietātes

Ziemeļamerikas varietātei Lactifluus volemus var. flavus sporas ir nedaudz mazākas. Varietātei Lactarius volemus var. oedematopus, reizēm uzskatītai par atsevišķu sugu, cepurīte un kātiņš ir sarkanbrūnāki nekā parasti sugas sēnēm.

Mikorizas sēne. Latvijā aug pa vienai vai nelielās grupās no augusta līdz oktobrim lapu koku un jauktos mežos, parasti zem lazdām.^[2]

Laba ēdamā sēne.^[2] Tomēr nosaukuma epitets "saldā" uzskatāms par pārspīlējumu: tā ir tikai norāde, ka šai krimildei, atšķirībā no citām, piensula nav sīva un tādēļ viņu var cept bez iepriekšējas apstrādes, turklāt, lai sēnes nesaķeptu, to iesaka cept pēc iespējas īsāku laiku, plānās šķēlēs.^[8] Tomēr ir arī ieteikumi vecākus eksemplārus novārīt, lai izvairītos no zivju smaržas.^[9]

Pārējās krimildes ir baltā krāsā. Atšķiras no citu ģinšu sēnēm ar bagātīgo piensulu, tāpēc sajaukt var tikai ar citām pienaiņu ģints sēnēm, starp kurām Latvijā nav smagi indīgu. Ārēji līdzīgākā un ģenētiski tuvākā pienaiņu suga L. corrugis Latvijā nav atrasta,^[10] citas ārēji līdzīgākās pienaiņu sugas atrastas tikai Jaungvinejā. Amerikā iespējama sajaukšana ar Ziemeļamerikas sugu Lactifluus hygrophoroides, kura atšķiras galvenokārt ar reti izvietotajām lapiņām, bet mikroskopiski — ar sporām bez ornamenta.

• Sēņošana
• Sēnes kulinārijā

• Mycobank
• Index Fungorum
• Catalogue of Life: Lactarius volemus

• Ēdamās sēnes