Latvija ir unitāra daudzpartiju republika. Latvijas pamatlikums ir Satversme. Latvijas parlamentu (Saeimu) uz četriem gadiem ievēl vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās, pašlaik darbojas 14. Saeima, kas tika ievēlēta 2022. gadā. Valsts galva ir prezidents, ko Saeima ievēl uz četriem gadiem, pašreizējais valsts prezidents ir Edgars Rinkēvičs, kas amatā stājās 2023. gada 8. jūlijā. Valdības galva ir Ministru prezidents, kura kandidātu apstiprināšanai Saeimā izvirza valsts prezidents, pašreizējā Ministru prezidente ir Evika Siliņa. Ministru prezidents izveido valdību (Ministru kabinetu), kurā pašlaik ietilpst 14 ministrijas.
13. gadsimta sākumā Indriķa hronikālatviešu apdzīvotā teritorija tiek saukta par "Letgali". Aprakstot 1209. gada karagājienu pret Jersikas valdnieku Visvaldi, Latviešu Indriķis savā hronikā sāka lietot apzīmējumu "Letija", ko vēlāk atkārtoti attiecināja uz letgaļu apdzīvotajām Jersikas un Tālavas zemēm. Iespējams, šis vārds darināts pēc viduslaikulatīņu rakstu paraugiem atbilstoši latgaļu nosaukumam līvu valodā, kas bija sākotnējie starpnieki krustnešu attiecībās ar sākotnēji pakļautās Livonijas kaimiņu tautām. Vārds Letthia var būt arī atvasināts no daudz senākā kopnosaukuma latgaļu, sēļu un leišu zemēm, kas 1009. gadā parādās kā LituaKvedlinburgas annālēs, bet vēlāk kā Lettowia 1253. gada karaļa Mindauga dāvinājuma latīņu tekstā. Tāpat lietuviešu nosaukums 13. gadsimtā latīniski rakstītajā Indriķa hronikā bija Lethones vai Letones.[6]
Viens no pirmajiem autoriem, kas Vidzemi, Kurzemi un Zemgali aprakstīja kā vienotu "latviešu nācijas" apdzīvotu teritoriju, bija mācītājs Pauls Einhorns. 1649. gadā viņš publicēja pirmo pamatīgo latviešu vēstures grāmatu Historia Lettica, kuras pilnais nosaukums bija "tas ir latviešu nācijas apraksts, kurā stāstīts par latviešiem kā Vidzemes, Kurzemes un Zemgales senajiem iedzīvotājiem, viņu nosaukumu, reliģijas, valstu (Republica) vai pārvaldes izcelsmi, kādi tie bija pagānu laikos, arī viņu paražām, ieražām, dabu un īpašībām u.c."
Vārds "Latvija" kā zemes nosaukums latviešu valodā parādījās 19. gadsimta otrajā pusē.[7] Latvijas vārdu cildināja un pamazām tautā ieviesa dzejnieki Auseklis, Andrejs Pumpurs un Atis Kronvalds. Pateicoties viņu lirikai un politiskās situācijas nomaiņai, no 1869. līdz 1888. gadam latviešu un igauņu zemju apzīmējumam lietotais vārds "Baltija" tika pamazām nomainīts pret "Latviju".
Latvijas parlamentu jeb Saeimu, kurā ir 100 deputātu, ievēl vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās reizi četros gados. Valsts prezidentu ievēl Saeima atsevišķās vēlēšanās arī reizi četros gados. Prezidents izvēlas valdības vadītāju Ministru prezidentu, kuru kopā ar viņa sastādīto Ministru kabinetu apstiprina Saeima.
2003. gada 20. septembrī referendumā 66,9% Latvijas pilsoņu nobalsoja par valsts dalību Eiropas Savienībā. Latvija kļuva par ES dalībvalsti 2004. gada 1. maijā. Kopš 2004. gada 29. marta Latvija ir NATO dalībvalsts.
Latvija atrodas mērenajā joslā, un tās klimatu ietekmē jūras tuvums un no Atlantijas okeāna nestās gaisa masas, kā rezultātā Latvijā valda maigs un mitrs klimats un vērojama izteikta četru gadalaiku maiņa. Tā kā Latvija ir izstiepta ziemeļu—austrumu virzienā, klimats rietumos un austrumos ir nedaudz atšķirīgs. Debesis bieži ir apmākušās, vidēji 160—180 dienas gadā. Vidējais nokrišņu daudzums svārstās no 574 līdz 691 mm gadā.
Zemākā gaisa temperatūra Latvijas teritorijā reģistrēta 1956. gada 8. februārī Daugavpilī. Toreiz gaisa temperatūra pazeminājās līdz −43,2 °C. Taču augstākā gaisa temperatūra ir reģistrēta Ventspilī. 2014. gada 4. augustā tā sasniedza +37,8 °C atzīmi. Vidējā gaisa temperatūra ziemas aukstākajā mēnesī janvārī piekrastē svārstās ap −3 °C, bet Latvijas austrumdaļā ap −7 °C, savukārt vidējā gaisa temperatūra vasaras karstākajā mēnesī jūlijā piekrastē ir ap +16 °C, bet Latvijas austrumdaļā ap +17,5 °C.
Pēc jauna Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma pieņemšanas 2021. gada 1. jūlijā notika pāreja uz 43 pašvaldībām — 10 valstspilsētām (Daugavpils, Jelgava, Jēkabpils, Jūrmala, Liepāja, Ogre, Rēzekne, Rīga, Valmiera un Ventspils) un 33 novadiem, kas ar nedaudziem izņēmumiem tika izveidoti agrāko rajonu teritorijās.[12]
Flora un fauna
Meži aizņem aptuveni 45% Latvijas teritorijas.[13] Izplatītākie koki Latvijas mežos: priede (51%), bērzs (24%), egle (17%). Dažviet purvu augājs.
Gadu gaitā dzīvnieku sugu sastāvs Latvijā ir mainījies. To ietekmēja gan klimata pārmaiņas, gan šo pārmaiņu izraisītā augāja maiņa, gan cilvēka parādīšanās šajā vidē. Atlantiskajā periodā, kad klimats bija siltāks, Latvijas teritorijā dzīvoja lielie zālēdāji: tauri (mūsdienās izmiruši Eiropas govs priekšteči), savvaļas zirgi, sumbri. Latvijā mūsdienās ir 507 mugurkaulnieku un aptuveni 17 540 bezmugurkaulnieku sugas.
Mežs ir Latvijai raksturīgākā dabiskā ekosistēma un arī mūsdienās ļoti raksturīgs Latvijas ainavas elements, jo aizņem 29 660 km2 jeb 46,55 % Latvijas platības.[14] Latvijas klimatiskie apstākļi — bagātīgie nokrišņi, liels gaisa relatīvais mitrums, samērā garais augšanas periods — ir izdevīgi mežu augšanai. Latvijas mežos aptuveni 67% ir skuju koku, 33% — lapu koku. Izplatītākā koku suga ir priede.
Dzīvnieku valsts
Pašlaik Latvijā ir konstatēts aptuveni 13 000 dzīvnieku sugu. Faunas bagātība izskaidrojama galvenokārt ar Latvijas ģeogrāfisko stāvokli. Latvija atrodas jaukto mežu zonā, kurā ienāk gan taigas, gan platlapju mežu joslas faunas elementi. Bez tam pāri Latvijai gar Baltijas jūru iet putnu migrācijas ceļi.
No zīdītājiem Latvijā vairāk vai mazāk bieži sastopamas ap 60 sugu. Sugu, kā īpatņu skaita ziņā bagātīgāk pārstāvēti grauzēji (19 sugu). No plēsējiem Latvijā konstatēts 12 sugu. Lielākais no tiem ir brūnais lācis, kas retumis pie mums ieklīst no kaimiņvalstīm, galvenokārt no Igaunijas.
Latvijā konstatētas 366 putnu sugas. Putni arī kvantitatīvi ir sauszemes biocenozēs visvairāk pārstāvētā mugurkaulnieku grupa. Aptuveni 200 putnu sugas ir ligzdojošas, pārējās — caurceļo, ziemo vai nokļūst šeit kā reti maldu viesi.
Rāpuļu fauna Latvijā ir nabadzīga, jo mitrais un samērā vēsais klimats nav piemērots vairumam rāpuļu sugu. No valstī konstatētajām 7 sugām indīga ir tikai parastā odze, bet visas pārējās — derīgas un saudzējamas. Īpaši tas sakāms par purva bruņurupuci.
Abinieku ir 13 sugu, ieskaitot reto koku vardi, kuras ziemeļu robeža ir Latvija.
Zivju fauna Latvijā ir daudzveidīga. Ieskaitot retās ieceļotājas, Latvijas ūdeņos reģistrēts 70 zivju sugu: 30 saldūdens zivju sugu, apmēram tikpat daudz jūras zivju sugu un apmēram 14 caur un puscaurceļotāju sugu. Latvijā sastopamas 4 vietējās lašu dzimtas sugas, kā arī aklimatizētas sugas. No apaļmutniekiem Latvijas ūdeņos ir sastopamas 3 nēģu sugas.
Pēc sugu un īpatņu skaita vislielākā ir kukaiņu klase, no kuras Latvijā konstatēts gandrīz 10 000 sugu. Pēc sugu skaita un nozīmības svarīgākās kukaiņu kārtas Latvijā ir divspārņi (3500 sugu), vaboles (2570), plēvspārņi (2500), tauriņi (2042), augu sūcēji (500), blaktis (400), makstenes (186), cikādes (163), spāres (53), taisnspārņi (39).
Posmtārpi ir plaši izplatīti kā augsnē, tā jūrās un saldūdeņos. Sakarā ar niecīgo ūdens sāļumu jūrā Latvijas piekrastē atrastas tikai 4 daudzsaru tārpu sugas, bet Baltijas jūras dienvidrietumu daļā ir vairāk nekā 100 sugu. Latvijā ir 14 sastopamas dēļu sugas.
Otrā pasaules kara un okupāciju rezultātā radikāli izmainījās Latvijas iedzīvotāju etniskais sastāvs. Latvijas neatkarības atjaunošanai sekojošā iedzīvotāju emigrācija un dabiskā pieauguma krasā samazināšanās izraisīja pilnīgi pretējas tendences un pēc 2011. gada tautas skaitīšanas datiem Latvijas iedzīvotāju skaits un etniskā struktūra gandrīz precīzi atgriezās 1959. gada skaitļos.[17]
Latvijas iedzīvotāju etniskā sastāva izmaiņas pēc tautas skaitīšanu (1897—2011) un 2022. gada PMLP reģistra datiem
Pēc 2005. gada sabiedriskās domas pētījumu firmas "Latvijas fakti" veiktās aptaujas datiem latviešu valodā spēja sazināties 91% Latvijas iedzīvotāju (pilsoņu un nepilsoņu), krievu valodā — 94%, angļu valodā — 29%, vācu valodā — 16%, poļu valodā — 3%, baltkrievu valodā — 3%, ukraiņu valodā — 3%, lietuviešu valodā — 2%. Mazāk nekā 1% iedzīvotāju varēja sazināties itāļu, franču, spāņu vai igauņu valodā. Aptuveni 60% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju ģimenēs runāja latviski, bet 37% — krievu valodā. Citu valodu ģimenē lietoja tikai 0,9% Latvijas iedzīvotāju. 93% aptaujāto latviešu spēja sazināties krievu valodā, 33% — angļu valodā, gandrīz 20% — vācu valodā. 95% aptaujāto cittautiešu runāja krievu valodā, 80% — latviešu valodā, 25% — angļu valodā, 12% — vācu valodā.[20]
Savukārt pēc 2009. gada Latviešu valodas aģentūras (LVA) aptaujas datiem latviešu valodas pratēju īpatsvars Latvijā bija 92%, bet krievu valodas pratēju 98%. Tikai 1% visu aptaujāto latviešu neprata krievu valodu, bet 8% krievvalodīgo nemaz neprata latviešu valodu. Laba krievu valodas prasme bija 76% latviešu, bet laba latviešu valodas prasme bija tikai 48% cittautiešu. Tomēr 81% respondentu ar dzimto krievu valodu uzskatīja, ka Latvijas iedzīvotājiem būtu jāprot latviešu valoda. Jauniešu vecumgrupā no 17 līdz 25 gadiem 64% krievvalodīgo jauniešu labi pārvaldīja latviešu valodu un 56% no latviešu jauniešiem labi prata krievu valodu. Angļu valodu prata 56% respondentu ar dzimto latviešu valodu (labi — 14%, viduvēji — 19%, pamatprasmju līmenī — 23%) un 53% krievvalodīgo (labi — 16%, viduvēji — 21%, pamatprasmju līmenī — 16%). Vācu valodu dažādos līmeņos prasmi atzina 36% respondentu ar dzimto latviešu valodu un 27% krievvalodīgo.[21]
Pēc Izglītības un zinātnes ministrijas datiem 2008./2009. mācību gadā angļu valodu apguva 82,8% Latvijas skolēnu, krievu valodu 35,3%, vācu valodu 12,9% un franču valodu 1,6% skolēnu.
Latvijā ir 78 pilsētas, no kurām tikai Rīgā dzīvo vairāk par 100 000 iedzīvotāju (ap 700 000, aglomerācijā ap 1 miljonu iedzīvotāju). Desmit pilsētās dzīvo vismaz 20 000, nākamajās lielākajās sešās — vismaz 10 000 iedzīvotāju. Desmit pilsētas ir ar valstspilsētas statusu: Rīga, Daugavpils, Jēkabpils, Jelgava, Jūrmala, Liepāja, Ogre, Rēzekne, Valmiera un Ventspils, septiņas no tām ir atsevišķas administratīvas teritorijas.
Senākās Latvijas pilsētas, kam piešķirtas pilsētas tiesības, ir Rīga (1225), Valmiera un Cēsis (1323), bet jaunākās — Ādaži, Ķekava un Mārupe (2022).
Latvijas lielākās pilsētas pēc iedzīvotāju skaita (2022. gads)[22]
Latvijā ir viena no straujāk augošajām ekonomikām Eiropas Savienībā, kopš 2000. gada Latvijai ir viens no augstākajiem IKP izaugsmes tempiem Eiropā.
Tomēr 2008. gada beigās un 2009. gada sākumā patēriņa pieauguma dēļ tas strauji krita, ko pastiprināja arī finanšu krīze.[23][24] 2009. gadā Latvijas valdība īstenoja krasus fiskālās pielāgošanas pasākumus, kas nodrošināja Latvijas ekonomikas pakāpenisku atveseļošanās un ļāva 2011. gadā atgriezties pie IKP izaugsmes par 5,5%. Tas Latvijas tautsaimniecību atkal ierindoja Eiropas Savienības straujāk augošo ekonomiku saraksta augšgalā. 2012. gada SVF finanšu palīdzības pēcprogrammas ziņojumā bija norādīts, ka Latvijas ekonomika piedzīvo spēcīgu atveseļošanos, taču galvenajām prioritātēm jābūt augstā bezdarba līmeņa samazināšanai un starptautiskās konkurētspējas uzlabošanai, kas atkarīga no produktivitāti veicinošām reformām. Tāpat nepieciešamas izglītības un pārvaldes reformas un juridiskās sistēmas stiprināšana.[25]
Kultūra
Latvija sastāv no pieciem kultūrvēsturiskajiem novadiem: Kurzemes, Zemgales, Sēlijas, Latgales un Vidzemes. Katrs atšķiras gan ar valodas izloksnēm, gan ar tradīcijām un ļaužu raksturiem. Brīvības pieminekļa simboli 3 zvaigznes neapzīmē Latvijas kultūrvēsturiskos novadus, bet gan trīs daļas, kas, veidojot neatkarīgu Latvijas Republiku, apvienojās kopā. Tās bija latviešu un lībiešu apdzīvotās zemes, kas Krievijas Impērijas sastāvā bija sadalītas trīs atsevišķās guberņās: Kurzeme, Zemgale, Sēlija Kurzemes guberņā, Vidzeme (tur ietilpa arī daļa Dienvidigaunijas) Vidzemes guberņā un Latgale Vitebskas guberņā. Kurzemes guberņai kopā ar Vidzemes guberņas latviešu pagastiem pievienojās Vitebskas guberņas latviešu daļa un tā izveidojās Latvijas Republika. Galvaspilsēta Rīga tradicionāli pieder pie Vidzemes novada, taču kopš pēckara straujās urbanizācijas Rīga kopā ar tās aglomerāciju ir izveidojusies kā atsevišķs, no pārējās Vidzemes atšķirīgs novads.
Latvijā ir 34 augstākās mācību iestādes, no tām sešas ir klasiskās universitātes tipa augstskolas, bet divas ir valsts augstskolas. Latvijas Augstskolu likuma 7. pants nosaka, ka valsts augstskolu statuss ir tikai Latvijas Policijas akadēmijai (kas ir likvidēta) un Latvijas Nacionālajai aizsardzības akadēmijai, bet pārējās augstskolas ir "atvasinātas publiskas personas" (kurās valsts var būt līdzdibinātājs). Vislielākā augstskola valstī ir Latvijas Universitāte. Augstākā izglītība ir maksas, taču valsts no budžeta līdzekļiem īsteno plānos paredzēto nepieciešamo specialitāšu studentu mācību apmaksu, dodot iespēju noteiktam studentu skaitam šajās "budžeta vietās" studēt bez maksas. Tā kā savā pašpārvaldē un finanšu politikā augstskolas ir pilnīgi autonomas, mācību maksas, stipendijas, pasniedzēju algas u. c. maksājumus nosaka katras augstskolas Senāts.
Radio Latvijā regulāri sāka raidīt 1925. gada 1. novembrī trīsarpus gadus pēc pirmās Eiropas radiostacijas darba uzsākšanas Londonā. Pirmā privātā radiostacija — Radio SWH — Latvijā sāka darboties tikai 1993. gadā. Pašlaik visā Latvijā raida 9 radiostacijas, Rīgā — 22, darbojas 18 reģionālās radiostudijas.
Latvijā pirmajā no Baltijas valstīm tika izveidota televīzija. Līdz tam Padomju Savienības teritorijā televīzija bija vēl tikai Maskavā, Ļeņingradā (tagad Sanktpēterburga) un Kijivā. Regulāras televīzijas pārraides Latvijas Televīzija sāka 1954. gada 6. novembrī. 1974. gadā sākās krāsu televīzijas pārraides. 1991. gadā sāka darboties pirmās privātās televīzijas studijas.
1998. gada 2. februārī Latvijas Televīzija kopā ar LNT, 31. kanālu (tagad TV3) un "TV Rīga" (tagad TV5) pārgāja uz jaunu krāsu kodēšanas standartu PAL (angļu: Phase Alternating Line). 2002. gada maijā sākās digitālās televīzijas testa raidījumi.
Interneta mediji
Interneta mediju aizsākumi Latvijā saistāmi ar paša interneta izplatības aizsākumiem 1990. gadu vidū. 1999. gada 26. novembrī, apvienojot vairākus mazākus interneta portālus, tika izveidots portāls Delfi, vēlāk tam pievienojās citi interneta mediji. Pašlaik vieni no apmeklētākajiem interneta portāliem Latvijā ir sociālie tīklidraugiem.lv un one.lv. Lielu popularitāti ir ieguvuši arī ziņu portāli tvnet.lv un diena.lv, kā arī sludinājumu portāls ss.lv un daudzi internetveikali.
1911. gada 18. decembrī Rīgā 13 sporta biedrību pārstāvji nodibināja Baltijas Olimpisko komiteju (Krievijas Olimpiskās komitejas pakļautībā), bet Latvijas Olimpisko komiteju izveidoja 1922. gada 23. aprīlī. Kopš 1926. gada Latvijā notikuši Eiropas čempionāti dažādos sporta veidos — Eiropas meistarsacīkstes cīņas sportā (1926), Eiropas meistarsacīkstes basketbolā (1937), Eiropas meistarsacīkstes ātrslidošanā un ledus burāšanā (1939).[26]Olimpiskajās spēlēs Latvijas sportisti piedalās kopš 1912. gada, kad šāvējs Haralds BlausKrievijas izlases sastāvā izcīnīja bronzas medaļu stenda šaušanā pa māla baložiem. Kopš 1924. gada olimpiskajās spēlēs piedalās Latvijas olimpiskā komanda, kas laika posmā līdz Otrajam pasaules karam izcīnīja vienu sudraba medaļu 1932. gada vasaras olimpiskajās spēlēs (Jānis Daliņš, soļošana) un vienu sudraba un vienu bronzas medaļu 1936. gada vasaras olimpiskajās spēlēs (Edvīns Bietags, grieķu-romiešu cīņa, un Adalberts Bubenko, soļošana).
2017. gadā Latvijas zinātnē bija aptuveni 7000 zinātnieku, profesionāļu un projektu vadītāju,[28] no kuriem 3668 bija ar zinātnisko grādu.[29] Latvijā 2016. gadā zinātniskajiem pētījumiem tika tērēti 0,44% no iekšzemes kopprodukta,[30] kas ir viens no zemākajiem rādītājiem starp ESAO valstīm.[31] Zinātnes finansējums Latvijā bija procentuāli viszemākais Eiropas Savienībā, un tā pamatā bija uzturēta par Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļiem.[32] 2013. gadā Latvija bija pirmajā vietā pēc ārvalstu avotu finansējuma procentuāli zinātnes jomā.[33]
Kopš 2002. gada ik gadu Latvijas Zinātņu akadēmija izvērtē sasniegumus un notikumus Latvijas zinātnē.[34] Katru gadu tiek noskaidroti vismaz 10 gada zinātniskie sasniegumi valstī. 2015. gadā Nacionālā ģeogrāfijas biedrība izvērtēja izcilākos Latvijas zinātnieku sasniegumus laika posmā no 2010. līdz 2015. gadam. Pieci no apskatītajiem astoņiem sasniegumiem bija saistīti ar medicīnu; no atlikušajiem sasniegumiem divi saistīti ar kvantu fiziku, bet atlikušais saistīts ar jaunu sintētisko materiālu izstrādi.[35]
«Vietas.lv ». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2005. gada 16. decembrī. Skatīts: 2005. gada 15. decembrī. Latvijas ceļvedis, Latvijas karte, pilsētas, rajoni, tūrisma un citi interesanti objekti, pasākumi
«Europe :: Latvia». The World Factbook - Central Intelligence Agency. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 16. augustā. Skatīts: 2010. gada 21. jūlijā.