AK-47
AK-47 jeb Kalašņikova 7,62 mm automāts (7,62-мм автомат Калашникова)[1] ir triecienšautene, kuru 1947. gadā izveidoja Mihails Kalašņikovs. АК ar tā modifikācijām ir pati izplatītākā triecienšautene pasaulē.[3] Ieroča popularitāte balstīta uz tā funkcionālajām īpašībām: vienkārši lietojams, spēja darboties sliktos apstākļos, neliels kļūmju biežums. AK trūkumi — diezgan neprecīzs automātiskās uguns režīmā, mazāk drošs lietotājam, mazāks šaušanas attālums, salīdzinot ar līdzīga kalibra ieročiem — bieži netiek ievēroti vai ir mazāk svarīgi nekā priekšrocības no ieroča vienkāršības.
 AK-47 | |
| Galvenie dati | |
|---|---|
| Valsts |  PSRS Krievija |
| Tips | triecienšautene |
| Konstruktors | Mihails Kalašņikovs (izgudrots 1947. gadā) |
| Ražotājs | Iževskas mašīnbūves rūpnīca |
| Ražošanā | no 1949. gada |
| Bruņojumā | PSRS, Krievija, bijušās padomju valstis u.c. (vairāk nekā 100 valstīs) |
| Tehniskie parametri | |
| Patronu tips | 7,62×39 mm |
| Šaušanas ātrums | 600 šāvieni minūtē[1] |
| Sākuma ātrums | 710 m/s[1] |
| Attālums | 800 m[1] |
| Masa | 3,87 kg (АК (1949) bez bruņojuma un durkļa), 0,33 kg (nepielādēta magazīna)[1] |
| Garums | 870 mm[1] |
| Stobrs | 415 mm[1] |
| Pārlādes sistēma | Magazīnas |
| Patronas aptverē | 30 |
| Tēmēklis | Sektoru |
| Papildu informācija | |
| Versijas | АК, АКS, АКМ, АКМS, АКМN, АКМSN, АКМSU, АК74, АКS74U, АК74М, АКS74, AKS-74U, АК-101, АК-102, АК-103, АК-104, АК-105, АК-107, АК-108 |
| Daudzums | ~70 000 000 (ieskaitot ārvalstu paveidus — apmēram 100 000 000)[2] |
Izveides vēsture
1943. gadā pēc Nikolaja Jeļizarova un Borisa Sjomina izveidotās 7,62 mm patronas konstrukcijas sākās darbi pie šaujamieroču izveides, kuriem būtu paredzētas šīs patronas. Pusautomātisko pistoļu aizvietošanai tika izstrādāta individuāls automātiskais ierocis: uzticama[4] triecienšautene ar maināmām magazīnām un pārslēdzamu šaušanas režīmu. Darbus pie triecienšautenes uzsāka Aleksejs Sudajevs, kurš 1944. gadā izveidoja dažas oriģinālas konstrukcijas, pēc tam izstrādei pievienojās arī citi konstruktori.
1946. gadā Mihails Kalašņikovs piedāvāja konkursam savu triecienšautenes veidu. Triecienšautenes pamatā bija Kalašņikova eksperimentālā šautene, kas jau piedalījās konkursos par pašlādējošo šauteni. Pēc nozīmīgām piestrādēm triecienšautene veiksmīgi izturēja pārbaudes un parādīja labus rezultātus, pārspējot Vasilija Degtjarjova, Sergeja Simonova, Nikolaja Rukavišņikova, Konstantīna Bariševa un citu konstruktoru paraugus. Pēc izmēģinājumiem karaspēka daļās triecienšautene tika iekļauta Padomju armijas apbruņojumā un ieguva apzīmējumu АК[5] ("Kalašņikova 7,62 mm automāts").
Turpmākajos gados AK konstrukcija nepārtraukti tika uzlabota.
Vācu speciālistu piedalīšanās triecienšautenes izveidē
Izplatīts viedoklis, ka АК ir vācu triecienšautenes StG-44 pilnveidota kopija. Šāds uzskats balstīts uz abu ieroču ārējo līdzību un to, ka StG-44 konstruktors Hugo Šmeisers pēc kara strādāja Iževskas ieroču rūpnīcā. 1945. gadā rūpnīcā Haenel tika saražotas 50 triecienšautenes StG-44 un aizvestas uz PSRS tehniskajam novērtējumam.[6]
Līdzības ir stobra līnijās, tēmēkļa un gāzu novades caurulē, jo tiek izmantots līdzīgs gāzes novades dzinējs, kas tika izgudrots jau iepriekš. Konstruktīvās atšķirības arī ir — stobra aizvēršanas mehānisms (?), sprūda grupa, dažādi triecienšautenes izjaukšanas paņēmieni. Triecienšautene AK ir vieglāka, nekā StG-44 (pilnā masa 4,8 un 5,22 kg).
Hugo Šmeisera nopelns ir aukstās štances tehnoloģijas, ar kuru viņš nodarbojās līdz 1952. gadam, tieši Šmeisers izveidoja štancēto magazīnu un AKM stobra kārbu (no 1959. gada), kas pierāda viņa līdzdalību projektā.[6] Līdzīgas tehnoloģijas jau tika izmantotas agrāk, tostarp PSRS, izgatavojot mašīnpistoles PPŠ (krievu: ППШ) un PPS-43 (krievu: ППС-43), kurām pārsvarā bija štancēta konstrukcija līdz StG-44 pirmizstrādei.
Konstrukcija
augšā — M16,
apakšā — АКS
AK automātiskie ieroči darbojas uz pulvera gāzu novadīšanas (caur augšējām atverēm stobra kanāla sieniņā) rēķina. Gāzes virzulis ar klani ir stingri savienots ar aizslēga rāmi. Gāzu spiediena iedarbībā pēc aizslēga rāmja atiešanas vajadzīgajā attālumā, izstrādātās gāzes izplūst atmosfērā caur gāzes caurulītes atverēm. Stobra kanāla aizvēršana notiek ar aizslēga pagriešanu, kā laikā divi aizslēga kaujas izciļņi ieiet stobra kārbas fāzēs. Aizslēga pagriešanu veic aizslēga rāmja kustība. Aizslēga rāmis ir galvenā automātisko ieroču sastāvdaļa: tā norāda virzienu visām kustīgajām daļām, uzņem lielāko daļu trieciena slodzes, aizslēga rāmja garenajā kanālā izvietota atspere. Pārlādēšanas rokturis atrodas labajā pusē un ir saistīta ar aizslēga rāmi. Atverot aizslēgu, bīdot atpakaļ aizslēga rāmi, notiek patronas čaulas pirmslaicīga kustība. Izšautās patronas čaulas izmešanu uz labo pusi caur stobra kārbas lūku veic atsperošs izmetējs un stobra kārbas stingrais reflektors.
Gāzu impulss uz AK kustīgajām daļām nav paaugstināts. Augsta uzticamība tiek sasniegta ar citām metodēm.[7]
Daži risinājumi, kas realizēti modeļiem АК-74 un simtās sērijas АК, ir patentētas un aprakstītas patentā.[8]
Izplatība
1950. gados АК-47 ražošanas licences PSRS nodeva 18 valstīm (galvenokārt Varšavas līguma valstīm). Tajā laikā vēl 11 valstis uzsāka ieroča ražošanu bez licences. Vēl daudzās valstīs АК-47 izgatavošana notika nelielos apjomos mazās darbnīcās.
Organizācija Small Arms Survey novērtējusi, ka pasaulē ir aptuveni 500 miljonu šaujamieroču, no kuriem 100 miljoni ir saistāmi ar Kalašņikova automātu saimi un no tiem trīs ceturtdaļas ir tieši AK-47.[3]
Atsauces un piezīmes
Ārējās saites
| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: AK-47 |
- AK izveides vēsture un ieraoša apraksts (krieviski)
- АКМ pret M-16 — YouTube
- AK, AKM un AK-74 izjaukšanas apraksti (angliski)
- AK muzejs Arhivēts 2011. gada 7. jūlijā, Wayback Machine vietnē. (angliski)