Adrijas jūra

Senajā Romā Adrijas jūru dēvēja par Mare superum — ‘Augšējo jūru’, pretstatā Apenīnu pussalai otrajā pusē esošajai Tirēnu jūrai, kuru dēvēja Mare inferum — ‘Apakšējā jūra’. Viduslaikos latīņu valodā jūru jau sauca Mare Hadriaticum vai Mare Adriaticum. Nosaukums cēlies no etrusku kolonijas Adrijas, kuras nosaukums savukārt cēlies no ilīriešu valodas adur — ‘ūdens’ vai ‘jūra’. Sākotnēji par Adrijas jūru dēvēja tikai tagadējo daļu līdz Otranto šaurumam dienvidos, savukārt grieķu un romiešu laikos par Adrijas jūru dēvēja arī daļu no Jonijas jūras un pat Vidusjūras daļu starp Krētu un Maltu.

Ziemeļu daļa ir salīdzinoši sekla — tās vidējais dziļums ir 40—200 m. Dienvidu daļa ir daudz dziļāka, starp Durresu un Bari jūra sasniedz maksimālo dziļumu — 1251 m. Dienvidos ar Jonijas jūru savieno 71 km platais Otranto šaurums. Ūdens sāļums ziemeļu daļā ir 25 promiles, dienvidu daļā — līdz 39 promilēm.

Ziemā kuģošanu apdraud spējš, ļoti auksts un spēcīgs vējš no ziemeļaustrumiem — bora. Citi vēji ir siroko — dienvidu vējš, kas nes lietu, un mistrāls — rietumu vējš, kas vasarā nes skaidru laiku.

Plūdmaiņas vāji izteiktas.

Lielākā pieteka ir Po Apenīnu pussalas ziemeļos, citas lielākas ietekas ir Neretva, Drina, Devoli un Vjosa.

Piekraste

Ziemeļu daļā krasts ir lēzens, ar daudzām lagūnām. Dienvidos no Po upes deltas un tālāk uz dienvidiem rietumu piekraste paliek stāvāka. Austrumu krasts no Istrijas pussalas uz dienvidiem ir klinšains, piekrastē ļoti daudz salu, jo īpaši Horvātijas piekrastes novadā Dalmācijā. Dalmācijas salas pārsvarā ir izstieptas paralēli krasta līnijai. Adrijas jūrā ir vairāk kā 1000 salu, no kurām 67 ir apdzīvotas. Īpaši ainavisks ir 30 km garais Kotoras līcis Melnkalnē ar saviem stāvajiem krastiem. Adrijas jūras dienvidaustrumu piekrastes reģions ir lēzens un purvains.

Adrijas jūra ir iekšējā jūra un ūdens apmaiņa ar Vidusjūru nav intensīva. Rūpniecības radītais piesārņojums negatīvi ietekmē Adrijas jūra ekoloģisko situāciju. Ik gadus caur Po upi Adrijas jūrā iekļūst ap 50 miljardi kubikmetru piesārņota ūdens, kas satur alvu, cinku, svinu, hromu, varu, arsēnu, dzīvsudrabu un naftas produktus. Adrijas jūru sasniedz arī lauksaimniecības radītais piesārņojums. Piesārņojuma koncentrācija jūrā pašlaik ir divas reizes lielāka nekā vēl pirms 10 gadiem. Rezultātā Adrijas jūras ziemeļrietumu piekrastē notiek aļģu "ziedēšana". Horvātijas piekrastes ūdens kvalitāte joprojām ir samērā laba.

Adrijas jūras piekrastē atrodas Eiropā ļoti populāri kūrorti. Populārākie ir:

• Horvātijā:
  • Dubrovnika
  • Makarska-Rivjera
  • Opatija
  • Rovinja
  • Dalmācijas salas
• Itālijā:
  • Rimini
  • Kjodža
• Melnkalnē:
  • Budva
• Slovēnijā:
  • Portoroža

Albānijas piekrastē tūrisma industrija sāk attīstīties.

• Itālijā: Trieste, Venēcija kopā ar Kjodžas ostu, Ankona, Pescara, Bari, Brindizi
• Slovēnijā: Kopera
• Horvātijā: Pula, Rijeka, Zadara, Splita, Dubrovnika
• Melnkalnē: Kotora, Bаra
• Albānijā: Durresa, Vļora

Adrijas jūrā, sākot no ziemeļiem un virzoties pulksteņa rādītāja virzienā, ir šādas salas un līči (uzskaitītas tikai lielākās salas un līči):

• Venēcijas līcis (Itālija)
  • Venēcijas lagūna. Venēcijas lagūnā atrodas daudz mazāku salu, tai skaitā Venēcija, Murāno un citas salas ar izcilām kultūrvēstures vērtībām
• Krka sala (Horvātija)
• Cresas sala (Horvātija)
• Rabas sala (Horvātija)
• Pagas sala (Horvātija)
• Dugi Otokas sala (Horvātija)
• Bračas sala (Horvātija, augstākais kalns 778 m)
• Hvaras sala (Horvātija)
• Korčulas sala (Horvātija)
• Mļetas sala (Horvātija)
• Kotoras līcis (Melnkalne)
• Drini līcis (Albānija)
• Ļaļzas līcis (Albānija)
• Durresas līcis (Albānija)
• Vļoras līcis (Albānija)
• Manfredonijas līcis (Itālija)
• Pjanozas sala (Itālija)
• Tremiti salas (Itālija)

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Adrijas jūra.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)