Latvijas administratīvais iedalījums

Latvijas teritorijas iedalījums pašvaldībās
(Pāradresēts no Latvijas novadi)

Latvijas administratīvais iedalījums ir Latvijas teritorijas sadalījums pašvaldībās. Kopš 2021. gada 1. jūlija Latvijā ir 36 novadi un 7 novados neietilpstošas valstspilsētas.

Latvijas administratīvais un teritoriālais iedalījums (kopš 2021. gada 1. jūlija).

2021. gada administratīvi teritoriālā reforma

2015. gadā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) rosināja būtiski samazināt novadu skaitu. Viens no piedāvātajiem variantiem paredzēja samazināt novadu skaitu līdz 49, saglabājot deviņas republikas nozīmes pilsētas.[1]

2019. gada sākumā rakstītajā Krišjāņa Kariņa Ministru kabineta (MK) deklarācijā par iecerēto darbību tika deklarēta apņemšanās līdz 2021. gadam īstenot vietējo pašvaldību reformu, apvienojot administratīvās teritorijas ilgtspējīgākās un ekonomiski spēcīgākās vienībās, atsevišķi modelējot Pierīgas pašvaldību attīstības plānu.[2] Martā Saeima akceptēja VARAM sagatavoto likumprojektu administratīvi teritoriālās reformas (ATR) turpināšanai.Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma jaunas redakcijas izstrādi bija paredzēts pabeigt līdz 2019. gada 1. decembrim.[3] Aprīlī tika nodots apspriešanai VARAM sagatavotais 2021. gada Latvijas administratīvi teritoriālās reformas projekts, kas paredz novadu skaitu samazināt no 119 līdz 35. Ministrs Juris Pūce atzina, ka VARAM izveidotā jauno novadu un pagastu karte lielā mērā izskatās līdzīga kādreizējai Latvijas rajonu kartei.[4]

Projektā bija plānots visus līdz 2009. gadam pastāvējušos rajonu centrus veidot par jauno novadu centriem un septiņas republikas pilsētas (izņemot Rīgu un Jūrmalu) apvienot ar tām apkārt esošajiem novadiem. Bijušā Rīgas rajona teritorijā novadu skaitu plānoja samazināt no 16 līdz 6, atstājot Ādažu novadu, Ķekavas novadu, Mārupes novadu, Olaines novadu, Salaspils novadu, Ulbrokas novadu un Siguldas novadu, saglabājot arī Līvānu novadu un Smiltenes novadu.[5]

2019. gada 17. septembrī MK akceptēja VARAM sagatavoto konceptuālo ziņojumu "Par administratīvi teritoriālo iedalījumu", uzdodot līdz 21. novembrim sagatavot likumprojektu izskatīšanai Saeimā.[6] 15. oktobrī MK apstiprināja likumprojekta "Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums" gala versiju, kurā paredzēts izveidot 39 administratīvās teritorijas — 5 republikas nozīmes pilsētas (Daugavpils, Jūrmala, Liepāja, Rēzekne un Rīga) un 34 novadus.[7]

2020. gada 10. jūnijā Saeima galīgajā lasījumā pieņēma Administratīvi teritoriālās reformas likumu un akceptēja Valsts prezidenta E. Levita rosinājumu, ka pilsētu un pagastu piederību latviešu vēsturiskajām zemēm — Vidzemei, Latgalei, Kurzemei, Zemgalei un Sēlijai — regulēs atsevišķs likums. MK līdz 2021. gada 1. janvārim izstrādāja likumprojektu par administratīvo reģionu izveidi Vidzemē, Latgalē, Kurzemē, Zemgalē un Rīgas reģionā valsts un pašvaldību kopīgu funkciju realizēšanai, savukārt līdz 2020. gada 31. decembrim izstrādāja un iesniedza Saeimai izskatīšanai likumprojektu, kas paredz vietējo kopienu (pilsētu un pagastu) tiesības demokrātiski ievēlēt savus pārstāvjus un piešķir šīm vietējām kopienām kompetenci vietējas nozīmes jautājumu kārtošanai.[8]

2020. gada 22. jūnijā Valsts prezidents Egils Levits izsludināja jaunu Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu, kas no 2021. gada 1. jūlija paredz pāriet uz 42 pašvaldībām — 7 valstspilsētu pašvaldībām (Daugavpils, Jelgava, Jūrmala, Liepāja, Rēzekne, Rīga un Ventspils) un 35 novadiem, no kuriem daudzi ir izveidoti agrāko rajonu teritorijās. Turpmāk Latvijas Republikas pilsētas iedalīs valstspilsētās un novadu pilsētās. Valstspilsētas ir Daugavpils, Jelgava, Jēkabpils, Jūrmala, Liepāja, Ogre, Rēzekne, Rīga, Valmiera un Ventspils (trīs no tām nav atsevišķas pašvaldības, bet ietilpst novados kā teritoriālā iedalījuma vienības). Saskaņā ar pieņemto likumu 2021. gada 1. jūlijā pilsētas statusu piešķīra Koknesei un Iecavai, savukārt no 2022. gada 1. jūlija par pilsētām kļūs Ādaži, Mārupe un Ķekava.[9]

Reformas laikā vairākas pašvaldības apstrīdēja administratīvi teritoriālo reformu Satversmes tiesā. 2021. gada 12. martā Satversmes tiesa atzina, ka Skultes pagasta pievienošana Saulkrastu novadam un atdalīšana no Limbažu novada neatbilda Satversmei.[10] 2021. gada 28. maijā Satversmes tiesa izskatīja arī Varakļānu novada sūdzību par tā pievienošanu Rēzeknes novadam, un atzina, ka arī šajā gadījumā Varakļānu novada pievienošana neatbilda Satversmei. Pēc šī sprieduma tika izveidots atsevišķs Varakļānu novads.[11] Tā rezultātā vēlēšanas Varakļānu novadā un Rēzeknes novadā tika pārceltas uz 2021. gada 11. septembri.[12]

2021. gada jūnijā, Satversmes tiesa izskatīja arī Ilūkstes novada sūdzību par tā pievienošanu Augšdaugavas novadam un Ozolnieku novada sūdzību par tā pievienošanu Jelgavas novadam. Abos gadījumos Satversmes tiesa atzina, ka gan Ilūkstes novada pievienošana Augšdaugavas novadam, gan Ozolnieku novada pievienošana Jelgavas novadam neatbilda Satversmei. Taču, atšķirībā no Varakļānu novada sprieduma, Ilūkstes un Ozolnieku novadiem apstrīdētās normas stājās spēkā no 2022. gada 1. janvāra. Līdz šim laikam Saeimai bija jāizlemj, kā izlabot šīs apstrīdētās normas.[13] Rezultātā, 2021. gada decembrī, Saeimas Administratīvi teritoriālās reformas komisija, lēma par Daugavpils, Jelgavas, Rēzeknes un Ventspils pievienošanu blakus esošajiem novadiem 2029. gadā, atrisinot problēmu par reģionālo vai nacionālo centru trūkumu novados.[14]

Valstspilsētas

Septiņām no desmit valstspilsētām — Daugavpilij, Jelgava, Jūrmalai, Liepājai, Rēzeknei, Rīgai un Ventspilij — ir noteikts atsevišķas administratīvās teritorijas (valstspilsētas pašvaldības) statuss. Savukārt Jēkabpils, Ogre un Valmiera ir attiecīgo novadu teritoriālā iedalījuma vienības.

Lai nodrošinātu administratīvi teritoriālās reformas mērķu sasniegšanu, Daugavpils, Jelgavas, Liepājas, Rēzeknes un Ventspils valstspilsētu pašvaldības ar apkārt esošajiem novadiem sadarbojas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas un attīstības programmas izstrādē un izveido kopīgas sadarbības institūcijas šādās jomās: civilā aizsardzība, izglītība un atkritumu apsaimniekošana.

Nr.NosaukumsĢerbonisStatusa
piešķiršanas gads
PlatībaIedzīvotāju skaits (2011)Iedzīvotāju skaits (2018)Iedzīvotāju skaits (2022)BlīvumsNovads
1.Daugavpils
194072,4893 21383 18779 6181 272,3Sadarbība ar Augšdaugavas novadu
2.Jēkabpils
200923,024 63522 18621 338987,2Jēkabpils novads
3.Jelgava
194060,159 51156 47355 367959,7Sadarbība ar Jelgavas novadu
4.Jūrmala
1959100,050 84149 09350 190493,3
5.Liepāja
194060,3776 73769 20167 5911 324,1Sadarbība ar Dienvidkurzemes novadu
6.Ogre
202113,625 30323 17522 9411 597,9Ogres novads
7.Rēzekne
195217,4832 32828 15426 9591 567,7Sadarbība ar Rēzeknes novadu
8.Rīga
1931253,1658 637637 826611 8242 428,6
9.Valmiera
200919,3525 13023 07022 7481 229,7Valmieras novads
10.Ventspils
194055,438 75034 84233 064653,3Sadarbība ar Ventspils novadu

Novadi un to teritoriālā iedalījuma vienības

Nr.NovadsĢerbonisCentrsPilsētasPagastiPlatībaIedzīvotāju
skaits (2022)
Blīvums
1.Ādažu novads
Ādaži1 (Ādaži)242,92194468,9
2.Aizkraukles novads
Aizkraukle2274,32905514,7
3.Alūksnes novads
Alūksne1 (Alūksne)1699,81356211,3
4.Augšdaugavas novads
Daugavpils2523,62527713,2
5.Balvu novads
Balvi2386,3185019,8
6.Bauskas novads
Bauska2174,94139221,7
7.Cēsu novads
Cēsis2668,24081017,4
8.Dienvidkurzemes novads
Grobiņa3629,553293610,6
9.Dobeles novads
Dobele1629,42799320,4
10.Gulbenes novads
Gulbene1 (Gulbene)1876,11910913,4
11.Jēkabpils novads
Jēkabpils2996,13998415.6
12.Jelgavas novads
Jelgava01604,13189923,4
13.Krāslavas novads
Krāslava2288,92084812,1
14.Kuldīgas novads
Kuldīga2505,22742512,6
15.Ķekavas novads
Ķekava454,53056160,3
16.Limbažu novads
Limbaži2440,82827312,8
17.Līvānu novads
Līvāni1 (Līvāni)624,61047922,5
18.Ludzas novads
Ludza2411,42116211,1
19.Madonas novads
Madona3354,82811911,1
20.Mārupes novads
Mārupe1 (Mārupe)347,23443173
21.Ogres novads
Ogre1839,45759131,4
22.Olaines novads
Olaine1 (Olaine)1 (Olaines pagasts)297,01995369,5
23.Preiļu novads
Preiļi1 (Preiļi)1419,41633814,4
24.Rēzeknes novads
Rēzekne1 (Viļāni)3088,92901410,5
25.Ropažu novads
Ulbroka1 (Vangaži)5363303652,9
26.Salaspils novads
Salaspils1 (Salaspils)1 (Salaspils pagasts)127,023148182,8
27.Saldus novads
Saldus2179,52668814,6
28.Saulkrastu novads
Saulkrasti1 (Saulkrasti)277,8940729,5
29.Siguldas novads
Sigulda1 (Sigulda)1030,13091729,2
30.Smiltenes novads
Smiltene1801,31790411,4
31.Talsu novads
Talsi27443519415
32.Tukuma novads
Tukums24504390120,2
33.Valkas novads
Valka1 (Valka)908,0754511,6
34.Valmieras novads
Valmiera29465079919,6
35.Varakļānu novads
Varakļāni1 (Varakļāni)279,0291814,0
36.Ventspils novads
Ventspils1 (Piltene)2472,0106715,5

Agrākās administratīvi teritoriālās reformas

1589. gada administratīvi teritoriālā reforma

Pamatraksts un citi raksti: Livonijas konstitūcijas un Livonijas ordinācijas

Pēc 1589. gada Livonijas konstitūcijas grozījuma Livonijas hercogistē izveidoja 26 pilsnovadus jeb stārastijas, no tām 18 Latvijas teritorijā. Stārastiju centri bija agrākās ordeņa vai bīskapu pilis: Aizkraukles pils, Alūksnes pils, Cesvaines pils, Cēsu pils, Daugavgrīvas pils, Daugavpils pils, Ērgļu pils, Ērģemes pils, Gaujienas pils, Gulbenes pils, Kokneses pils, Krimuldas pils, Limbažu pils, Rēzeknes pils, Rīgas pils, Siguldas pils, Suntažu pils un Turaidas pils.

1617. gada administratīvi teritoriālā reforma

1617. gadā Kurzemes un Zemgales hercoga Frīdriha valdīšanas laikā apstiprināta Kurzemes un Zemgales valsts pārvaldes konstitūcija jeb Formula regiminis (no latīņu valodas — 'Valdības formula'). Vienlaikus apstiprināja arī Kurzemes statūtus (latīņu: Statuta Curlandica jeb Statuta et leges Curlandiae et Semigalliae), abus dokumentus lietoja arī pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes aneksijas 1795. gadā.[15]Kurzemes statūti bija spēkā līdz 1865. gadam.

1688. gada administratīvi teritoriālā reforma

Pamatraksts: Zviedru Vidzeme

1688. gadā Zviedru Vidzemes administratīvās reformas laikā pilstiesu vietā izveidoja draudžu novadus. Provinces latviešu daļā bija Rīgas apriņķis un Cēsu apriņķis ar pārvaldes centru Koknesē, igauņu daļā bija Pērnavas un Tērbatas apriņķi.[16] Šajā pašā laikā uzsākās draudžu skolu tīkla veidošana katrā draudzes novadā dibinot skolu.

1783. gada teritoriāli administratīvā reforma

Pamatraksts: Rīgas vietniecība

1783. gada 3. jūlijā Krievijas Impērijas ķeizariene Katrīna II izdeva rīkojumu, ar kuru Pētera I dibinātā Rīgas guberņa tika likvidēta un tās vietā izveidota Rīgas vietniecība ar deviņiem apriņķiem (četri Latvijā un pieci Igaunijā).Katrā apriņķī bija sava zemes tiesa, kurā no pieciem piesēdētājiem divi bija zemnieki. Vidzemes latviešu daļā atradās Rīgas apriņķis ar 25 draudžu novadiem, Cēsu apriņķis ar 16 draudžu novadiem, Valmieras apriņķis ar 13 draudžu novadiem un Valkas apriņķis ar 11 draudžu novadiem.Ķeizars Pāvils I 1796. gada 28. novembrī Rīgas vietniecību pārdēvēja par Vidzemes guberņu, nemainot adninistratīvo iedalījumu.

1866. gada administratīvi teritoriālā reforma

Baltijas provinču pagastu pašvaldību likums stājās spēkā 1866. gada 19. februārī (3. martā pēc JS). Saskaņā ar to draudžu novadu un muižu pagastu vietā izveidojās pagastu zemnieku pašvaldības.

Pagastu pašvaldības ievēlēja pagastu sapulcēs, kurās piedalījās tikai saimniecību īpašnieki un nomnieki, bet bezzemnieki sūtīja vienu delegātu no katriem 10 pilngadīgiem vīriešiem. Saskaņā ar jauno likumu zemnieki paši pilnībā atbildēja par nodokļu nomaksu, ceļu labošanu, veco un slimo aprūpi, algu noteikšanu, budžeta apspriešanu, pagasta skolas skolotāja ievēlēšanu.[17]Likums zaudēja spēku pēc jauna Latvijas Republikas pašvaldību likuma pieņemšanas 1922. gadā.

1924. gada administratīvi teritoriālā reforma

Pamatraksts: Latvijas apriņķi

1924. gadā, atbilstoši latviešu vēsturiskajām zemēm, Latvijas Republiku sadalīja četros (Kurzemes, Zemgales, Vidzemes un Latgales) apgabalos un 19 apriņķos.Pēc Latvijas vācu okupācijas 1941. gada 1. septembrī četru apgabalu vietā tika izveidoti seši pilsētu vārdos nosaukti apgabali (Liepājas apgabals, Jelgavas apgabals, Rīgas zemes apgabals, Rīgas pilsētas apgabals, Daugavpils apgabals, Valmieras apgabals). Pēc kara beigām Latvijas PSR apgabalus likvidēja.

1949. gada administratīvi teritoriālā reforma

Pamatraksts: Latvijas rajoni

1949. gadā padomju vara veica administratīvo reformu, kuras rezultātā tika likvidēti apriņķi un pagasti, bet to vietā izveidoti lauku rajoni un ciemi.[18]No 1952. gada 7. aprīļa līdz 1953. gada 21. aprīlim Latvijas PSR pastāvēja trīs apgabali (Liepājas apgabals, Rīgas apgabals, Daugavpils apgabals).1956., 1959. un 1962. gadā rajonu skaitu vairākkārt samazināja.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, ciemi tika likvidēti un to vietā atkal tika izveidoti pagasti, bet rajoni savu statusu saglabāja. 2009. gada 1. jūlijā rajonu padomes zaudēja savas pilnvaras.[19]

2009. gada administratīvi teritoriālā reforma

Diskusijas par administratīvi teritoriālās reformas nepieciešamību sākās jau tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas.[20][21][22][23] Reformas mērķis bija izveidot ekonomiski attīstīties spējīgas pašvaldības, kas nodrošinātu kvalitatīvu pakalpojumu sniegšanu iedzīvotājiem.[24] Administratīvi teritoriālās reformas rezultātā notika pāreja no divu līmeņu uz viena līmeņa pašvaldībām: tika likvidētas 26 rajonu padomes, bet pilsētas, to lauku teritorijas un pagastus apvienoja novados, kā arī 9 lielpilsētas ieguva republikas pilsētu statusu. Papildus tam tika nolemts visas pilsētu lauku teritorijas pārdēvēt par pagastiem, atjaunot to vēsturiskos nosaukumus vai pievienot jau esošajiem pagastiem.[25] Novadā apvienotās administratīvās teritorijas (pilsētas un pagasti) ieguva novada teritoriālās vienības statusu un saglabāja savu nosaukumu.[24]

Atsauces

Skatīt arī

Ārējās saites