Planktons
Planktons ir jebkurš brīvi peldošs, neliels organisms (augi, dzīvnieki, arheji vai baktērijas), kas visu aktīvo dzīves laiku pavada ūdenī, ļaujoties ūdens viļņojumam.[1] Tas var mājot okeānā, jūrā vai kādā saldūdens tilpē. Planktonu izdala pēc tā ekoloģiskās nišas, nevis pēc taksonomijas likumsakarībām. Planktons ir nozīmīgs barības resurss daudziem lielākiem ūdens dzīvniekiem, piemēram, zivīm un vaļiem. Sugas, kas veido planktonu, visbiežāk ir mikroskopiski sīkas, bet dažas diezgan lielas, piemēram, medūzas.
Vārds planktons ir atvasināts no grieķu valodas πλαγκτός — planktos, kas latviski nozīmē — klejotājs.[2] Zinātni, kas pēta planktonu, sauc par planktoloģiju. Bet organismus, kas ir planktona sastāvdaļa, sauc par planktoniskiem.
Īpašības
Planktona galvenā raksturojošā īpašība ir brīvi peldoši organismi. Tomēr lielākajai daļai planktona tas izpaužas kā spēja brīvi negrimt.[1] Planktona mikroorganismi spēj grimt vai celties tikai kopā ar ūdens masu, temperatūras un blīvuma izmaiņas ietekmē.[1] Dažiem planktona organismiem piemīt spēja ne tikai peldēt pa straumi, bet arī veikt neatkarīgas kustības. Tie spēj vertikāli pacelties vairākus simtus metru vienas dienas laikā, bet to horizontālā kustība ir atkarīga no straumes. Šāda veida kustību sauc par vertikālo migrāciju. Tā ir planktona galvenā atšķirība no nektona organismiem, kas spēj brīvi peldēt pret straumi un kontrolēt savu atrašanās vietu,[1] piemēram, zivis, kalmāri, jūras zīdītāji u.c.
Iedalījums
Planktonu var sadalīt divās lielās daļās — holoplanktonā un meroplanktonā. Holoplanktons visu savas dzīves laiku nodzīvo kā planktons, piemēram, lielākā daļa aļģes, salpas un airkājvēži. Toties meroplanktona organismi ir planktona sastāvdaļa tikai kādu brīdi no savas dzīves. Parasti tie ir dažādu dzīvnieku (jūras ežu, jūras zvaigžņu, vēžveidīgo) kāpuri, kas vēlāk kļūst par bentiskajiem organismiem — organismiem, kas dzīvo tuvu ūdenstilpes dibenam. Bet tie var būt arī zivju ikri un kāpuri, kas vēlāk attīstās par nektoniskiem organismiem.
Planktona funkcionālās darbības grupas
- Augu planktons – fitoplanktons; to veido autotrofas, prokariotas vai eikariotas aļģes, kuras atrodas tuvu ūdens virsmai. Tām ir nepieciešams pietiekams gaismas daudzums, lai nodrošinātu fotosintēzes procesu. Lielākās fitoplanktona grupas ir kramaļģes, zilaļģes, dinoflagelāti un kokolitoforīdi.
- Dzīvnieku planktons – zooplanktons; to veido nelieli vienšūņi vai daudzšūņu organismi (dzīvnieki), kas barojas ar citiem planktona organismiem. Dzīvnieku olas, ikri un kāpuri ir daļa no zooplanktona.
- Baktēriju planktons – bakterioplanktons; to veido baktērijas un arheji. Bakterioplanktonam ir milzīga nozīme organisko vielu remineralizācijā. Turklāt fitoplanktona prokarioti ir arī bakterioplanktona daļa.
Planktona lieluma klases
Planktonu mēdz aprakstīt arī pēc tā lieluma:
| Klase | Izmērs | Organismi | |
| femtoplanktons | < 2×10−7 m | (< 0.2 µm) | jūras vīrusi |
| pikoplanktons | 2×10−7→2×10−6 m | (0.2-2 µm) | mazi eikarioti, protisti, baktērijas, zeltaļģes |
| nanoplanktons | 2×10−6→2×10−5 m | (2-20 µm) | mazi eikarioti, protisti, mazas kramaļģes, mazi vicaiņi, dinoflagelāti, zeltaļģes, zaļaļģes, dzeltenzaļās aļģes |
| mikroplanktons | 2×10−5→2×10−4 m | (20-200 µm) | lieli eikarioti, protisti, lielākā daļa fitoplanktona, vienšūņi, skropstaiņi, virpotāji, dzīvnieku olas, kāpuri |
| mezoplanktons | 2×10−4→2×10−3 m | (0.2 mm-2 mm) | airkājvēži, kladoceras, gliemeņvēži, tunikāti, pteropodi, saržokļaiņi, medūzas |
| makroplanktons | 2×10−3→2×10−2 m | (2–20 mm) | pteropodi, saržokļaiņi, krili, medūzas, ktenofori, salpas, pirosomas, galvkāji |
| megaloplanktons | > 2×10−2 m | (20+ mm) | medūzas, ktenofori, salpas, pirosomas, galvkāji |
Izplatība
Gaiši zils — zema planktona dažādība
Gaiši zaļš - vidēji bagāts planktons
Tumši zaļš — liela planktona dažādība
Planktons mājo okeānos, jūrās, ezeros un dīķos. Tas mainās horizontāli, vertikāli un sezoniāli. Šo dažādību pirmkārt ietekmē gaisma un tās daudzums. Planktona ekosistēma mainās atkarībā no gaismas daudzuma. Otrs faktors, kas ietekmē planktona dažādību, ir barības vielu pieejamība. Lai arī tropu un subtropu reģionos ir daudz gaismas, tomēr barības vielu resursi šajā zonā ir vienveidīgi. Tie pamatā ir nitrāti, fosfāti un silikāti. Šādi reģioni veidojas spēcīgo okeāna straumju un ūdens kolonu vetikālo stratifikāciju ietekmē. Šajos reģionos lielāka planktona dažādība mīt dziļākos ūdeņos.
Neskatoties uz makroelementu barības vielu pietiekamību, dažu okeāna reģionu planktons ir ļoti nabadzīgs.[3] To var izskaidrot ar mikroelementu — dzelzs trūkumu šajos reģionos. Pievienojot šo elementu ūdenim, strauji attīstās liela fitoplanktona dažādība.[4] Dzelzs okeānu pamatā sasniedz putekļu veidā, nosēžoties uz ūdens virsmas. Paradoksāli, ka okeāna reģioniem, kas atrodas kaimiņos tuksnešainiem un nabadzīgiem sauszemes reģioniem, ir raksturīgs bagātīgs fitoplanktons. Piemēram, Atlantijas okeāna Āfrikas krasts gar Sahāras tuksnesi. Krasta vējš regulāri okeānā sapūš tukneša smiltis. Augšējiem ūdens slāņiem ir raksturīgs bagātīgs fitoplanktons, bet zooplanktons un bakterioplanktons dzīvo zemākajos ūdens līmeņos, barojoties ar grimstošajām organiskām vielām.
Baltijas jūras planktona daudzveidība
Baltijas jūras fitoplanktonu veido apmēram 1700 sugas. Diatomejas un dinoflagelāti raksturīgi sāļākajiem Baltijas jūras rajoniem. Bet mazāk sāļiem rajoniem fitoplanktona lielāko daļu veido cianobaktērijas.[5] Zooplanktonu veido apmēram 1200 sugu. Vislielākā sugu daudzveidība pieder mikroplanktonam (ciliāti un virpotāji).[5] Bakterioplanktonu veido tūkstošiem nezināmu baktēriju un vīrusu sugu.[5]